Metriskās grāmatas.

Vispārēja civilstāvokla aktu (dzimšanas, laulību un miršanas) reģistrēšana ir samērā jauna parādība. To uzsāka garīdzniecība, kad savās sinodēs 15. g. s. beigās bija nolēmusi šādas reģistrēšanas vajadzību. Tomēr baznīcās šie reģistri ieviesās pamazām, mūsu zemē īsteni tikai vēl 17. g. s. beigās. Civilstāvokļa aktus reģistrēja baznīcu grāmatās pa konfesijām un draudzēm. Arī valsts vara sāka šo reģistrēšanu regulēt ar likumiem. Luterticīgiem to pirmā darīja zviedru valdība 17. g. s. beigās, pareizticīgiem — krievu valdība 18. g. s. sākumā. 19. g. s. pirmā pusē šādi likumi jau bija visām lielākām konfesijām, bet 19. g. s. vidū Krievijā radās vispārējs likums par metriskām grāmatām, kas toreiz skāra arī mūsu zemi. Metriskās grāmatas ārpus baznīcām mūsu zemē sākās tikai 19. g. s. septiņdesmitos gados, kad dažām sektām metriskās grāmatas rakstija pašvaldības un policija. Šķirot baznīcu no valsts, dabiski nācās civilstāvokļa aktus reģistrēt nevien baznīcās, bet arī pašvaldības iestādēs. Mūsu zemē šāda kārtība bija īsā lielinieku laikā un arī kopš 1922. gada, kad radās dzimtsarakstu nodaļas.

Luterticīgo vecākās baznīcu grāmatas ir Rīgas draudzēm. Kā atsevišķs fragments atzīmējama trīs Rīgas galveno baznīcu (Doma, Pētera un Jāņa) ieņēmumu grāmata «Kerckenbock Entfanck", kurā arī apbedīto reģistrs no 1608.—1619. g. /39/ .Vispārējās mūsu baznīcu metriskās grāmatas uzglabājušās tikai kopš 17. g. s. otrās puses, un laikam agrāk arī nav rakstītas, jo nedz 1530. gada pirmie Vidzemes luteriskās baznīcas noteikumi Rīgai (t s. Brīsmaņa Kirchenordnung), nedz 1634. g. Vidzemes konsistorialā un baznīcu vizitacijas kartība /40/, nedz 1570. g. Kurzemes baznīcu likums, nedz arī 1622. gada Piltenes apriņķa baznīcas noteikumi /41/ neparedz baznīcu grāmatu rakstīšanu. Liekas, ka iniciativa metrisko grāmatu ievešanā Rīgā pieder rātei, kas jau 1647. g. 22. okt, bez kāda augstāko iestāžu pieprasījuma, nolēma uzaicināt garīdzniekus rakstīt kristīto, laulāto un apbedīto sarakstus, ko garīdznieki arī uzņēmās. Šī lēmuma izpildīšana gan novilcinājās veselu gadu desmitu, un tikai ar 1657. g. 30. nov. sākas Rīgas Pētera baznīcas un ar 1658. g. 28. apr. Doma baznīcas kristīto reģistrs, kas tad abi rakstīti nepārtraukti līdz mūsu dienām.

Apbedīto saraksts Pētera baznīcai sākas ar 1657. g. 1. adventu, bet Doma baznīcai tikai ar 1756. g. (laulāto saraksts ar 1712. g.), jo pirmā grāmata nozudusi. Pārējām Rīgas draudzēm reģistri sākas: Jēkaba draudzei ar 1668. g., Jāņa draudzei ar 1692. g., Jēzus draudzei ar 1688. g. un Jura (vēlākai Ģertrūdes) draudzei ar 1692. g., t. i. ap to pašu laiku, kad Vidzemē baznīcu grāmatu rakstīšanu jau noteica likums /42/.

Vidzemes draudžu vecākās grāmatas, kas glabājas Valsts archivā, ir Raunas (no 1666. g.), Krimuldas (no 1668. g.), Straupes (no 1679. g.), Mazsalacas (no 1680. g.) un Āraišu (no 1684. g.) draudzēm. Par Rūjienas draudzi atzīmēts, ka vecākās baznīcu grāmatas 1687. g. sadegušas. 17. g. s. pēdējā desmitā baznīcu grāmatu skaits vairojas, un no tā laika baznīcu grāmatas uzglabājušās 20 draudzēm. Šīs rosības iemesls gan laikam ir apstāklis, ka Vidzemē baznīcu grāmatu rakstīšanu obligatoriski prasija 1686. g. Kārļa XI apstiprinātais baznīcas likums. Šī likuma ievešana Vidzemē notika ar landtāga lēmumu Tērbatā 1690. g., bet tikai 1694. g. nodibinājās likumā paredzētās iestādes, un 1695. g. vēl iznāca karaļa pavēle par visu līdzšinējo noteikumu atcelšanu /43/. Šī baznīcas likuma XXIV nodaļas 8. § par baznīcas grāmatām palika spēkā arī krievu laikos līdz 1832. g. baznīcas likuma izdošanai, kādēļ atzīmēsim šī likuma prasības metriskām grāmatam.

Laulāto sarakstā atzīmējami laulāto un viņu vecāku vārdi līdz ar ziņām, no kurienes viņi atnākuši. Kristīto sarakstā atzīmējami visu bērnu, gan laulības, gan ārlaulības, tapat viņu vecāku un kūmu vārdi, kad un kur kristītie dzimuši un kad kristīti, arī dzimšanas vietas nosaukums. Apbedīto sarakstā atzīmējami mirušo vārdi, pieminot, vai tie apbedīti baznīcā vai kapsētā, līdz ar īsām ziņām par dzīves vietu, sabiedrisko stāvokli, dzīvi un vecumu. Baznīcas grāmatā jaatzīmē to vārdi, kas laiku pa laikam pārnāk draudzē no citurienes, vai aiziet uz citurieni, līdz ar ziņam, no kurienes tie atnākuši, kā tie izturējušies un kurp tie aizgājuši. Biktsgrāmata vai saraksts, kurā minēti draudzes locekļi pa ciemiem un mājokļiem un attiecīgās ailēs atzīmēta lasīt prašana un zināšanas katechismā, sastādams atsevišķi uz to laiku, kad notiek baznīca vizitacija /44/.

Sākumā ieraksti baznīcu grāmatās bija diezgan pavirši un bieži vien neatbilda likuma prasībām. Drīz uznākušie kara un posta gadi arī ierāva robus baznīcu grāmatās, sevišķi 1705 gada iebrukums un 1709.—11. g. okupacija un mēris. Pēc lielās baznīcu vizitacijas Vidzemes virskonsistorija deva 1739. gada 9. nov. stingru apkārtrakstu par baznīcu grāmatu rakstīšanu. Šinī apkārtrakstā deva rīkojumu rakstīt atsevišķus sarakstus vācu un latviešu draudzēm. Virskonsistorijas priekšraksts arī citādi papildināja zviedru laiku likumu, pieprasot mirušo sarakstā atzīmēt miršanas dienu, bet ārlaulības bērniem — uzrādīto tēvu /45/.

Paredzētās biktsgrāmatas vietā autoram gadijies redzēt tikai dievgaldnieku sarakstus. Tie diezgan labi atspoguļo mājas pieaugušo iedzīvotāju sastāvu, jo mācītāji mēdza atzīmēt nevien datumu un vārdus, bet arī sabiedrisko stāvokli vai radniecību. Ierakstu kārtība dažās baznīcu grāmatās vedina spriest, ka mācītāji pat nosacijuši katram pagastam savas dievgalda svētdienas un jau iepriekš ierakstijuši sarakstā visus mājas pieaugušos cilvēkus, vēlāk izsvītrodami tos, kas neieradās. Gan ne vienmēr dievgaldnieku saraksti ir tik pilnīgi, un baznīcu grāmatās ir gadiem ilgi posmi, kur tikai atzīmēti māju vārdi un dievgaldnieku skaits no tām. 18. g. s vidū dievgaldnieku sarakstos jau sastopami arī atsevišķi iesvētīto saraksti (sākumā iesvētītos atzīmēja vispārējā dievgaldnieku sarakstā ar ,,1. vice" vai ,,Erstling"). Iesvētīto sarakstos bieži vien atrodamas arī atzīmes par lasīt prašanu, un lasīt pratēju procents ir krietni liels, kas liecina par mājmācibu, jo skolas bija visai retas. Daudz kristīto sarakstos trūkst dzimšanas datuma, bet arī uzdotajiem nevarētu arvien ticēt, jo pēc likuma bērns bija jānokristī 8 dienu laikā /46/, kas lauku apstākļos ne vienmēr bija iespējams, un vairoties no soda vecāki varēja uzdot bērnu jaunāku /47/. Apbedīto sarakstos nereti trūkst miršanas datuma, daudzkārt trūkst arī atzīmes par vecumu, sevišķi vecākiem laudīm, jo paši piederīgie to nevarēja precizi pateikt. Garīdznieki mēģinājuši noteikt mirušā vecumu pēc ievērojamiem notikumiem, kas laudīm palikuši labi atmiņā: 1695./6. lielais bada gads, 1700. g. Rīgas aplenkums, 1710. mēra gads /47/. Kaut gan likums neprasija, dažreiz atzīmēts arī nāves cēlonis. Vācu valodā rakstītās baznīcas grāmatās atrodams arī dažs labs latviešu vards, un pat veseli teikumi.

Kurzemē un Zemgalē vecākās baznīcu grāmatas, kas glabājas Valsts archivā, ir Ventspils (no 1636. g.), Jelgavas Trijādibas (no 1641. g.), Liepājas (no 1652. g.), Kuldīgas (no 1661. g.) un Piltenes (no 1661. g.) draudzēm. Līdz 17. g. s. sākumam baznīcu grāmatas Kurzemē bija visai retas un rakstītas ar daudz izlaidumiem, atkarībā no mācītāja labas gribas, jo hercogvalsts baznīcu likumi neprasīja baznīcu grāmatu rakstīšanu. Tādēļ vispārējais baznīcu grāmatu stāvoklis Kurzemē visumā bija daudz bēdīgāks kā Vidzemē, un baznīcu grāmatas plašāki ieviesās tikai 18. g. s. otrā pusē. Tikai pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai konsistorija sāka izdot savus regulētājus noteikumus ar 1799. g. 23. febr. un 7. apr., kā arī ar vēlākiem rīkoiumiem. Toties šie noteikumi bija pilnīgāki kā Vidzemē un šķiroja augstmaņus, literatus (Exempten) un pilsētu namniekus no zemniekiem, kas pierakstīti muižās. Kristīto sarakstā atzīmējams vecāku vārds un uzvārds, sabiedriskais stāvoklis un dzīves vieta; kristītā vārds, dzimšanas un kristīšanas diena; vai dzimis laulībā, vai ārlaulībā, kūmu vārdi un sabiedriskais stavoklis. Muižās pierakstītiem zemniekiem nemēdza atzīmēt kūmas, arī uzvārdu tiem vēl nebija. Iesvētīto un dievgaldnieku sarakstā atzīmējami iesvētītā vecāku, audzinātāja vai aizbildņa dzīves vieta, stāvoklis un vārds; paša iesvētītā vārds un uzvārds, vecums, dzīves vieta un piederība; iesvētīšanas datums un vai iesvētītais prot lasīt. Jāieraksta dievgaldnieku vārdi un datums, atzīmējot, vai tie svēto vakarēdienu baudijuši baznīcā vai slimības gultā; par zemniekiem jāatzīmē vismaz pagastu un māju vārdi, un dievgaldnieku skaits no tiem. Uzsaukto un laulāto sarakstā atzīmējama abu laulāto dzīves vieta, dzimšanas vieta, vārds, stāvoklis vai arods; agrāk neprecētiem vēl abu vecums, vecāku vārdi un stāvoklis; atraitņiem un atraitnēm — tiesas apliecības datums, ka nav palikuši bērni no agrākās laulības, vai arī par izlīgumu ar tiem (ka tie apgādāti); vajadzības gadijumā arī miršanas zīmes datums. Par zemniekiem jāatzīmē pagasta, muižas un mājas nosaukums, jaunā pāra vārdi un stāvoklis. Mirušo sarakstā atzīmējami mirušā dzīves vieta, stāvoklis (bērnam — vecāki), vārds, vecums, nāves cēlonis, miršanas un apbedīšanas diena. Visos minētos sarakstos mēdza ierakstus numerēt, lai viegli varētu konstatēt kristīto, iesvētīto u. c. skaitu, par ko bija jāziņo priekšniecībai /48/. Vairākās Kurzemes draudzēs baznīcu grāmatās 18. g. s. un 19. g. s. sākumā ieraksti ir latviešu valodā. Mirušo sarakstā mācītāji mēdza reizēm ierakstīt pat īsus nekrologus /48a/.

Atzīmējams, ka radušās grūtības pie draudzes locekļu šķirošanas vācu un latviešu draudzēs, un Kurzemes konsistorija bijusi spiesta to regulēt ar 1823. g. 3. apr. rīkojumu /49/, kas tomēr nenosprauž skaidru robežu.

Lielāku vienādību Vidzemes un Kurzemes baznīcu gramatās deva Krievijas luterticīgo baznīcas likums 1832. gadā /50/. Tas arī noteica, ka katrā draudzē jāraksta saraksti par dzimušiem un kristītiem, iesvētītiem, dievgaldniekiem, saderinātiem, uzsauktiem un laulātiem, un mirušiem (204. §). Dzimušo un kristīto sarakstā jāatzīmē:
1) gads, mēnesis, diena un stunda, kad bērns piedzimis;
2) kristīšanas gads, mēnesis un diena;
3) kristītais vārds, vīriešu vai sieviešu dzimuma;
4) laulībā vai ārlaulībā dzimis;
5) bērna vecāku vārds un uzvārds /51/, konfesija, stāvoklis un arods; ziņas par māti vien, ja tēvs nezinams; ziņas par lielo kūmu vien — ja abi vecāki nezinami (atradenis);
6) mācītāja vārds un uzvārds, kas bērnu kristijis, un kristību vieta;
7) kūmu vārdi un uzvardi, stāvoklis un arods.
Bērns, kas nedzīvs piedzimis vai nomiris pirms kristīšanas, jāatzīmē īpašā ailē (205. §).

Iesvētīto sarakstā jāatzīmē:
1) iesvētīšanas gads, mēnesis un diena,
2) dzimums, vārds un uzvārds;
3) dzimšanas vieta un laiks;
4) vecāku vārds un uzvārds, stāvoklis un arods; ja vecāki nezinami — ziņas par audzinātāju;
5) piezīmes par iesvētītā zināšanām reliģijā;
6) citas piezīmes (206. §).

Dievgaldnieku sarakstā jāatzīmē:
1) sv. vakarēdiena saņemšanas gads, mēnesis un diena; baznīcā, mājā vai slimības gultā;
2) dievgaldnieku vārdi un uzvārdi, stāvoklis un arods;
3) piezīmes (207. §).

Saderināto, uzsaukto un laulāto sarakstā jāatzīmē:
1) saderināšanās, uzsaukšanas vai laulāšanas gads, mēnesis un diena;
2) kas laulājis;
3) saderināto, uzsaukto vai laulāto vārdi un uzvārdi, vecums, stāvoklis un arods, dzimšanas vieta un konfesija;
4) neprecējies, atraitnis-ne, šķirts-a;
5) līgavaiņa un līgavas tēva vārds un uzvārds, stāvoklis un arods; vai abēju vecāki vēl dzīvi, vai miruši;
6) kā izpildīti likumīgas laulības priekšnoteikumi — vai līgavainis un līgava abi izteikuši vēlēšanos, lai tos uzsauc; kādās dienās uzsaukti; vai celti iebildumi, un kā tie izlīdzināti (208. §).

Bez šī galvenā saraksta bija jāraksta vēl ikgadus chronoloģiskais laulāto saraksts, tanī atzīmējot:
1) laulāšanas gadu, mēnesi un dienu;
2) laulāto vārdus un uzvārdus;
3) norādi uz galveno sarakstu.

Mirušo sarakstā jāatzīmē:
1) mirušā vārds un uzvārds, stāvoklis un arods; bērniem vecāku vārdi un uzvārds, stāvoklis un arods;
2) mirušā dzimšanas vieta;
3) vecums;
4) neprecējies, precējies, atraitnis vai šķirts;
5) miršanas gads, mēnesis, diena un stunda;
6) ar ko miris;
7) apbedīšanas gads, mēnesis, diena un cēliens;
8) piezīmes (209. §).

Bez minētiem sarakstiem katrā draudzē vēl bija jāraksta vispārējs saraksts par visiem draudzes locekļiem (personala grāmata), tanī atzīmējot:
1) katra locekļa dzimumu, vārdu un uzvārdu, stāvokli un arodu,
2) dzimšanas gadu, dienu un vietu;
3) vai iesvētīts, kad un kur;
4) kad pēdējo reizi bijis pie dievgalda;
5) vai un kad laulāts, un kad un kā laulība izbeigusies — laulātam draugam mirstot vai likumīgi šķiroties;
6) kad, no kurienes un no kādas draudzes atnācis, ja nav dzimis šinī draudzē;
7) zināšanas lasīšanā un reliģijā, cik tās mācītājam zinamas;
8) dažādas piezīmes un norādes uz baznīcas un agrākām personala grāmatām;
9) kad no draudzes šķīries, mirstot vai citādā veidā (214. un 215. §).

Šim plašajam likumam bija pievienoti arī formulari, kas sīki norādija baznīcu grāmatu ailu skaitu un veidu, tā pilnīgi izbeidzot agrāko laiku dažādību. Pēc jaunā parauga baznīcas grāmatas sāka rakstīt ar 1834. gadu. Bez tam likums noteica, ka ikgadus jāiesūta konsistorijai dzimušo un kristīto, mirušo un chronoloģiskā laulāto saraksta noraksti (210. §). Izdodot likumu par civilstāvokļa aktiem, augšminētos noteikumus gandrīz nepārgrozītā veidā uzņēma tanī, nodaļā par luterticīgo metriskām grāmatām /52/. Ar 1892. gadu vācu valodas vietā stājas krievu valoda, jo 1891. g. 3. jun. visaugstāki apstiprinātais senata ukazs nosacīja, ka baznīcu grāmatas evaņģeliski luteriskai konfesijai jāraksta krievu valodā. Tas radija diezgan lielas grūtības garīdzniecībai, un vajadzēja pat izdot īpašu rokas grāmatu par vārdu un uzvārdu rakstību krievu valodā /53/. Pasaules kara laikā dažās draudzēs baznīcas grāmatas jau rakstīja latviešu valodā (piem., Cēsu lauku draudzē 1915. un 1916. gadā). Pēc Latvijas atbrīvošanas kara jau visās draudzēs grāmatas rakstīja latviešu valodā, bet visumā pieturējās pie agrākiem paraugiem, iekām 1928. g. 22. marta pārgrozijumi un papildinājumi likumā par civilstāvokļa aktu reģistraciju nenosacīja, ka baznīcas grāmatās jāieraksta tādas pašas ziņas, kā dzimtsarakstu nodaļu grāmatās /54/.

Ar 1832. gada likumā noteikto ikgadējo baznīcas grāmatu norakstu nosūtīšanu Vidzemes un Kurzemes konsistoriju archivos sāka krāties baznīcas grāmatu fondi. Lai paglābtu no bojāejas un savāktu baznīcas grāmatas vienkopus, 1891. gadā izdeva rīkojumu draudzēm iesūtīt konsistorijai vecās baznīcas grāmatas līdz 1834. gadam /55/. Saņemtos sējumus līdz 1896. gadam sakārtoja, sastādot arī katram sējumam rādītāju, ko ielipināja vāka iekšpusē /56/. Nodibinoties Latvijas valstij, Vidzemes un Kurzemes konsistorijas archivus pārņēma iekšlietu ministrijas garīgo lietu pārvalde, pēc kam baznīcu grāmatas nonāca šādos archivos:
1) Vidzemes un Kurzemes draudžu vecākās baznīcu grāmatas (oriģinali līdz 1833. g.) — Latvijas valsts archivā (baznīcas grāmatu fonds);
2) Rīgas draudžu vecākās baznīcas grāmatas (oriģinali līdz 1833. gadam) — Rīgas pilsētas vēsturiskā archivā;
3) visu minētās konsistorijās ietelpošo draudžu jaunāko baznīcas grāmatu noraksti (no 1834. gada) — ev.-lut. baznīcas virsvaldes archivā, kur turpina ienākt arī vēlāko gadu noraksti, kādēļ pašlaik virsvaldes archivā sakopoti baznīcas gramatu noraksti līdz XX g. s. trīsdesmitiem gadiem.

Jaunāko baznīcas grāmatu oriģinali (no 1834. gada), tāpat arī personala grāmatas un dažādie reģistri joprojām glabājas attiecīgās draudzēs. Ar šādu baznīcas grāmatu sakopošanu panākts, ka luterticīgo draudžu baznīcas grāmatas uzglabājušās pilnīgāki un arī vieglāki pieejamas pētijumiem kā pārējo konfesiju baznīcas grāmatas. Ar visām savām nepilnībām un izlaidumiem tās tomēr samērā labi atspoguļo ģenealoģiskās pamatnorises un dod vērtīgākos datus ģenealoģiskiem pētijumiem.

No avotu kritikas viedokļa jāsaka, ka baznīcas grāmatās vislielākā ticamība piešķirama tiem datiem, kurus konstatējis pats ierakstu izdarītājs resp. mācītājs — kristīšanai, iešanai pie dievgalda, laulāšanai un apbedīšanai, jo ieraksti bija jāizdara tūliņ pēc attiecīgā garīgā akta izpildīšanas /57/. Praktiski baznīcas grāmatās pat vērojams, ka reizēm ieraksti izdarīti pirms paša akta (izsvītroti dievgaldnieki, kūmu uzvārdu ierakstīšana citā reizē). Turpretim ģenealoģiskā ziņā svarīgākiem datiem, — dzimšanas un miršanas datiem — kurus pats ierakstītājs reti kad būs tieši konstatējis, ticamība jau mazāka, vecākās baznīcas grāmatās šo ziņu bieži pavisam trūkst. Tas attiecinams arī uz pārējo konfesiju metriskām grāmatām, un agrākās Krievijas kasaciju praksē šķiroja metriskās apliecības par laulību no metriskām apliecībām par dzimšanu /58/, kaut gan visas šīs apliecības izdotas pamatojoties uz ierakstiem baznīcas grāmatās. Uzdoto mirušā vecumu un dzimšanas vietu ne visi mācītāji salīdzināja ar attiecīgiem ierakstiem dzimušo sarakstā, visvecākās baznīcu gramatās tas pat nebija iespējams. Tāpat nevar akli paļauties ierakstam par nāves cēloni, jo to parasti pierakstija pēc tuvinieku izteicieniem (gadijumos, kad bija aizdomas par varmācīgu nāvi, 19. g. s. vidū jau parādas atzīmes par policijas atļauju apbedīšanai), un arī macītajam reti kad bija vajadzīgās mediciniskās zināšanas /59/.

Par pēdējiem simt gadiem parasti jāiztiek ar baznīcas grāmatu norakstiem, jo oriģinali draudzēs grūtāki pieejami, kādēļ jāapsver arī šo norakstu pareizība. Tā kā norakstus gatavoja draudzēs (pats mācītājs, draudzes skolotājs, kāds rakstvedis), tad parasti norakstītājam vietu un personu īpašvārdī bija pazīstami un lasīšanas kļūdu gandrīz nav. Ja pats avotu pētnieks labi pārzina turienes vietu vārdus, tad daudz nekaitē arī dažas burtu pārrakstīšanās kļūdas. Nepatīkamākas un grūtāki konstatējamas ir atsevišķu vārdu pārrakstīšanās kļūdas (kristītā vārda, uzvārda, māju vārda pārrakstīšanās no blakus ierakstiem vai gluži patvaļīgi, pamazināmas galotnes atmešana uzvārdos), bet arī tādu nav daudz. Kļūdas datumos viegli ļauj konstatēt baznīcas grāmatu chronoloģiskais raksturs. Pētijot visas dzimtas vēsturi, daudzas kļūdas atklāj paša avota iekšējā kontrole, jo nesaskaņas viegli pārredzamas (salīdzinot mirušo un dzimušo sarakstus, laulāto un dzimušo sarakstus). Šaubu gadijumos vēl atliek iespēja salīdzināt ar oriģinalu attiecīgā draudzē.

Pareizticīgo vecākās baznīcu grāmatas Krievijā atsevišķās baznīcās sākās 17. g. s. otrā pusē /60/, bet par vispārēju parādību kļuva tikai 18. g. s. sākumā. Pirmie vispārejie noteikumi par metriskiem sarakstiem gan laikam ir garīgas sinodes 1721. gada instrukcijā garīgās pārvaldes priekšniekam (instrukcija Tiunu) 16. p. minētie /61/, kas nosaka: garīdzniekam par draudzes laudīm jāraksta saraksts, kas un kad draudzē dzimis, kur un no kā kristīts, kas bijuši kūmas; pie kā un no kāda laika iet pie dievgalda; kas, ar ko, kur un pie kā laulāts; kas mirušam pasniedzis svēto vakarēdienu un kas bijis tam par liecinieku. Baznīcu grāmatu parauga veidlapās draudzēm, ko izsūta garīgo lietu sinodes ukaza pielikumā 1724. gadā /62/, metriskās grāmatas dalās 3 daļās, un tanīs prasītas šādas ziņas:
1) par dzimušiem — kam dzimis, kristīšanas datums, kas kūmās;
2) par laulātiem — kas laulāti, laulāšanas diena, kas liecinieki vai vedēji;
3) par mirušiem — kas miris, ar kādu slimību, kad miris, kur apbedīts.
Šādu kārtību ieturēja arī turpmāk — vajadzīgās ziņas regulēja ar metrisko grāmatu veidlapām, kuras kopš 1806. g. sāka iespiest.

Pareiza baznīcu grāmatu rakstīšana neieviesās tik ātri, un sinodei vairākkārt vajadzēja dot stingrus priekšrakstus, lai pamudinātu garīdzniecību ievērot nepieciešamo rūpību un noteiktību. Tā 1825. g. sinodes priekšraksts pat vēršas pret kukuļošanu. 1838. g. izdod noteikumu, ka vecākiem, kūmām un laulību lieciniekiem ar savu parakstu jāapliecina ieraksta pareizība metriskā grāmatā.

Izdotais likums par civilstāvokla aktiem metrisko grāmatu saturu būtiski negrozīja. Iespiesto veidlapu 1899. gada paraugs paredzēja šādas ziņas /63/:

Dzimušo sarakstā:
1) dzimušā skaits reģistrā, vīriešu vai sieviešu kārtas;
2) dzimšanas un kristīšanas mēnesis un diena;
3) dzimušā vārds;
4) vecāku sabiedriskais stāvoklis, vārdi, tēva vārdi un uzvārds, konfesija;
5) kūmu sabiedriskais stāvoklis, vārdi, tēva vārdi im uzvārdī;
6) kas kristījis;
7) rokas pielikšana (pēc vēlēšanās).

Laulāto sarakstā:
1) laulību skaits reģistrā;
2) laulāšanas mēnesis un diena;
3) līgavaiņa sabiedriskais stāvoklis, vārds, tēva vārds un uzvārds, konfesija, kura laulība;
4) līgavaiņa vecums;
5) un 6) tas pats līgavai;
7) kas laulājis;
8) liecinieki;
9) liecinieku paraksti (pēc vēlēšanās).

Mirušo sarakstā:
1) mirušā skaits reģistrā, vīriešu vai sieviešu kārtas;
2) menesis un diena;
3) miruša sabiedriskais stavoklis, vārds, tēva vārds un uzvārds;
4) vecums;
5) ar ko miris;
6) kas pieņēmis pie grēku sūdzēšanas un dievgalda;
7) kas izdarijis apbedīšanu un kur apbedīts.
Jau kopš 1882. g. pareizticīgo metriskās grāmatās ierakstija arī ziņas par citu konfesiju mirušiem, kurus apstāvējis pareizticīgo garīdznieks /64/.

Ierakstus metriskās grāmatās izdarīja tūliņ pēc garīgā akta izpildīšanas. Tā kā baznīcas grāmatas nebija atļauts iznest no dievnama, tad katru ierakstu, izņemot, varbūt, ierakstu par laulāšanu, vispirms ierakstīja piezīmnīcā un tikai vēlāk pārrakstija īstajā reģistrā. Grāmatas rakstīja 2 eksemplaros, no kuriem vienu (to uzskatija par oriģinalu) nosūtija konsistorijai, bet otrs (kopija) glabājās baznīcā /62/. Pirmie noteikumi par grāmatu rakstīšanu 2 eksemplaros izdoti jau 1779. gada 23. novembri.

Bez metriskām grāmatām jau kopš 1722. g. rakstīja grēku sūdzētāju un dievgaldnieku sarakstus, kas arī vēlāk ikgadus bija iesūtami konsistorijai. Gada beigās bez tam vēl bija jāstāda īpašs dievgaldnieku reģistrs, uzrādot, kas un cik gadus no vietas nav bijis pie grēku sūdzēšanas un dievgalda /65/.

Pēc 1721. g. Nīštates līguma pareizticība Vidzemē varēja brīvi izplatīties, un kopš šī laika arī mūsu zemē bija spēkā noteikumi par pareizticīgo metriskām grāmatām. Pareizticīgo draudžu gan bija maz, un tās pārvaldes ziņā bija pakļautas Pliskavas garīgai konsistorijai. Jau 1727. gadā Rīgā nodibināja garīgo lietu kantori, ko ap 1750. g. pārdēvēja par garīgo lietu pārvaldi. Tā darbojās līdz 1850. g., kad dibināja Rīgas eparchiju un līdz ar to Rīgas garīgo konsistoriju. Kopš metrisko grāmatu sākuma līdz 1850. g. visas Latvijas teritorijā esošās draudzes ietilpa Pliskavas eparchijā (izņemot Latgales draudzes pēc 1795. g. un Kurzemes guberņas draudzes no 1833. Iīdz 1836. g., kad tās bija iedalītas Polockas eparchijā), bet vēlāk Rīgas eparchijā. Vairums Latgales draudžu līdz pat Latvijas valsts dibināšanai ietilpa Vitebskas un Polockas eparchijā /66/. Rīgas konsistorija pārņēma no Pliskavas un uzglabāja savā archivā arī attiecīgo draudžu senākās baznīcu grāmatas. Šo archivu 1915. g. evakuēja uz Krieviju, no kurienes atdabūja tikai daļu grāmatu (trūkst metriskās gramatas pēc 1863. g. Vidzemes un Kurzemes draudzēm). Parņēma no Krievijas arī Latgales draudžu metrisko grāmatu oriģinalus līdz 1916.g. Šīs atdabūtās un pārņemtās metriskās grāmatas tagad glabājas Latvijas pareizticīgās baznīcas sinodes archivā Rīga. Grāmatas nav vēl kataloģizētas. Vecākā metriskā grāmatā no 1746. gada ir jau ziņas par Rīgas 6 pareizticīgo baznīcām (Alekseja, Pasludināšanas, Garnizona, Pētera Pavila, Daugavgrīvas un Pils baznīca), kā arī Igaunijas pareizticīgo baznīcām. Metrisko grāmatu otrie eksemplari glabājas draudžu archivos /67/. Vecākā grāmata (no 1797. g.) ir Rīgas Ņevas Aleksandra baznīcai, pārējām tikai no 19. g. s. Latviešu dzimtu vestures pētniekiem svarīgākās ir grāmatas pēc konversijas laikicm (sākumi 1841. g.), kas draudžu archivos samēra pilnīgi uzglabājušās.

Karavīri un to piederīgie ietilpa atsevišķās garnizonu draudzēs, kuru baznīcu grāmatas savāca divizijas garīdznieks un pēc pārbaudes nosūtija kara un flotes garīgo lietu pārvaldei /68/, kādēļ šo draudžu metriskās grāmatas nav atdabūtas. Dažas pareizticīgo baznīcu grāmatas glabājas arī Valsts archīvā.

Katoļticīgo vecākā baznīcas grāmata Latvijā ir Rīgas Jēkaba draudzes kristīto un laulāto saraksts 1582.—1621., kas tagad glabājas Upsalas universitates bibliotekā /69/. Vecākās baznīcu grāmatas, kas uzglabājušās draudzēs, ir Krāslavai (no 1667. g.), Jelgavai (no 1669. g.), Daugavpilij (1689.), Kuldīgai (1690.), Alšvangai (1690. g. kristītie) un Indricai (1696.), bet parasti tās uzglabājušās tikai no 18. g. s. sākuma vai pat vidus. Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcas vecākā baznīcas grāmata ir alfabetisks kristīto reģistrs no 1721.—60. g., bet pati metriskā grāmata par šo laiku gājusi bojā.

Pirmie noteikumi par ierakstiem metriskās grāmatās atrodami garīdznieku rokasgrāmatās (ritualos), kādas no 17. un 18. g. s. man laipnā kārtā palīdzēja atrast prof. P. Stroda kungs. Ritualu grāmatas 1631. gada izdevumā /69a/, kas sastādīts saskaņā ar Petrokovas sinodes 1621. un 1623. gada atzinumiem un bija spēkā visā Polijā, atrodamas formulas ierakstiem metriskās grāmatās. Kristīšanas ieraksta formulā ietvertas šādas ziņas: kristīšanas gads, mēnesis, diena, garīdznieka vārds un tituls, baznīca, vieta, bērna dzimšanas datums, vecāku vārdi, draudze, dzīves vieta, kūmu vārdi, tēva vārdi, dzīves vieta. Atsevišķas formulas ir ārlaulībā dzimušiem, atradeņiem, mājās kristītiem (slimības dēļ) un nekristīti mirušiem. Konfirmacijas (iestiprināšanas sakramenta) ieraksta formulā ietvertās ziņas: iestiprināšanas gads, mēnesis, diena, konfirmētā vārds, vecāku (atraitņu, nelaiķu) vārdi, bīskapa vārds, baznīca, vieta, krustvecākā vārds, tēva vārds, draudze, dzīves vieta. (1799. g. izdevumā minēta arī ieraksta formula konvertētiem katoļu ticībā.) Laulāšanas ieraksta formulā ietvertās ziņas: laulāšanas gads, mēnesis, diena, trīskārtējās uzsaukšanas datumi; draudzes baznīcas vadītāja vārds un tituls, baznīca, vieta; laulāto (līgavaiņa -vas, atraitņa -nes) vārdi, tēva vārdi, draudze; liecinieku vārdi, uzvārdi, dzīves vieta. Atsevišķas formulas paredzētas dispensacijas u. c. gadijumiem. Apbedīšanas ieraksta formulā ietvertās ziņas: miršanas gads, mēnesis, diena; mirušā vārds, tēva vārds, dzīves vieta, vecums (ja zinams); apbedīšanas diena un vieta; baznīcas vadītāja vai biktstēva liecība par pēdējo sakramentu pieņemšanu. Draudzes saimju sarakstam (liber status animarum) paredzētā ieraksta formulā ietvertās ziņas: saraksta sastādīšanas gads, mēnesis, diena; pagasta vai ielas, mājas nosaukums un īpašnieka vārds; tēvs, māte, dēli, meitas, kalpi, kalpones, to bērni (visiem atzīmēti vārdi, tēvu vārdi, gadi, piedalīšanās komunījā, iestiprināšana). Saimes locekļi, kas dzīvo citur, atzīmējami zem svītras. Ritualu grāmatā noteikts, ka kristīto sarakstam jābūt katrā baznīcā, kurā notiek kristīšana, bet laulāto, apbedīto un saimju sarakstam — katrā draudzē, pie tam apbēdīto sarakstam jābūt arī katrā baznīcā, kurā aprok mirušos. Garīdznieki, rakstot metriskās grāmatas, pieturējās pie augšminētajām formulām, bet ne pilnībā. Ta, piem., kristīto sarakstā nereti izlaists dzimšanas datums. Sākumā grāmatas rakstītas latīņu valodā, vēlāk Latgales draudzēs ieraksti izdarīti poļu valodā.

Vispārējie noteikumi par pastāvīgu un pareizu metrisko grāmatu rakstīšanu radās līdz ar Krievijas 1826. g. likumu par Romas katoļu baznīcu /70/. Lielāku vienveidību panāca ar Romas katoļu garīgo lietu koleģijas 1834. g. 30. janvara ukazu Nr. 151, kas pavēlēja konsistorijām sagatavot jaunas metris kas grāmatas ar iespiestam ailēm un izsutīt visam draudzem /71/. Kopš jauno grāmatu saņemšanas dienas laulāto, kristīto un apbedīto saraksti bija jāraksta iespiestajās veidlapās.

Kristīto sarakstā paredzētas ziņas:
1) kārtas numurs, dzimšanas un kristīšanas datumi;
2) kad, kur, kas un kā (tikai ar ūdeni, vai pilnīgā ceremonijā) kristījis?
3) kādiem vecākiem, kad un kur, kādā draudzē kristītais dzimis?
4) kūmu vārdi un sabiedriskais stāvoklis.

Laulāto sarakstā:
1) kārtas numurs un laulāšanas datums;
2) vārds un uzvārds;
3) kad, kur, kas laulājis un pēc cikreizējas uzsaukšanas vai indulta;
4) laulāto vārdi, sabiedriskais un ģimenes stāvoklis, vecums, draudze;
5) vecāku vārdi un sabiedriskais stāvoklis, laulību. liecinieki.

Mirušo sarakstā:
1) kārtas numurs, miršanas datums un vecums;
2) kad, kur, kas, ar kādu slimību vai kādā gadījumā miris? vai saņēmis pēdējos sakramentus?
3) mirušā ģimenes un sabiedriskais stāvoklis, vecums, draudze; kādus bērnus atstājis?
4) kāds garīdznieks un kad apbedījis?

Kaut gan metrisko grāmatu veidlapas iespiestas krievu valodā, ieraksti tanīs vēl ilgu laiku turpinas latīņu valodā, un pēc agrāk ierastajām formulām. Ieraksti metriskās grāmatās izdarāmi tūliņ pēc attiecīgā akta, tos ieraksta draudzes garīdznieki, bet atbildība par ierakstu pareizību ir prāvestam. Uz tāda paša parauga veidlapām rakstāmi metrisko grāmatu noraksti divos eksemplaros, kas gada beigās apliecinami, iesienami un nosūtami turienes dekanam. Dekans pēc rūpīgas pārbaudes vienu noraksta eksemplaru līdz 15. janvarim nosūta konsistorijas, bet otru lidz 20. janvarim turienes apgabaltiesas archivam. Instrukcijas stingrie noteikumi par rūpīgu uzvārdu rakstību un norakstu sīku salīdzināšanu ar draudzes metrisko grāmatu netieši liecina, ka praksē šinī ziņā bijuši trūkumi. Gadskārtējā draudzes locekļu reģistrēšanā resp. atzīmēs par iešanu pie bikts, nav vienveidības, un šadi saraksti arī maz uzglabājušies. Saimju saraksti uzglabājušies dažās draudzēs, bet par to trūkst sakopotu ziņu.

Sākot ar 1835. g. draudžu metrisko grāmatu noraksti krājās attiecīgo konsistoriju archivos. Kaut gan notikuši vairāki pārkārtojumi, visumā var teikt, ka līdz Latvijas valsts dibināšanai Latgales un Rīgas draudzes ietilpa Mogiļevas, bet Kurzemes draudzes — Telšu (Žemaitijas) diecezē /71a/. No Mogiļevas konsistorijas baznīcu grāmatu noraksti ir atdabūti un atrodas Rīgas archidiecezes kurijā. Telšu konsistorijai iesūtītie noraksti atrodas tagad Kauņā. Metrisko grāmatu oriģinali glabājas attiecīgās draudzēs /72/, daļa grāmatu gājusi zudumā vai iznīcināta lielinieku laikā, dala arī nav vēl apzināta. Dažas katoļticīgo baznīcu grāmatas glabājas Valsts archivā.

Pie pulkiem esošie katoļu garidznieki (kara kapelani) katra gada beigās nogādāja norakstus no viņu rakstītām metrikām tām guberņas valdēm, no kurām kara dienesta esošie iesaukti, neatkarīgi no noraksta nosūtīšanas Romas katoļu garīgo lietu koleģijai /73/.

Pārējo konfesiju baznīcu grāmatas parasti ir krietni jaunākas, un ar likumu tās atzītas tikai 19. g. s. vidū. Tā 1874.gada likums un 1888. gada piezīme Baltijas guberņām nosacija, ka vecticībniekiem metriskās grāmatas par dzimšanas, laulāšanas un miršanas gadijumiem pilsētās un apriņķos raksta apriņķa priekšnieka palīgi, bet tanīs pilsētās, kas nav pakļautas apriņķa policijai - policijas iecirkņu pristavi vai uzraugi. Grāmatu paraugus noteica ministrija. Dzimušo sarakstā atzīmējami: dzimušā vārds, vecāku vārdi, tēvu vārdi, uzvārds un sabiedriskais stāvoklis, paziņošanas laiks policijai, paziņotājs un liecinieki. Katru ierakstu vecticībnieku metriskās grāmatās parakstija policijas ierēdņi un paziņotājs, ja prata rakstīt. Vecticībnieki, kas dzīvoja laukos, dzimšanas un miršanas gadijumus paziņoja pagasta valdei, kur tos ierakstija atsevišķās grāmatās, ievērojot augšminētos noteikumus. Katra gada beigās metriskās grāmatas policija nodeva guberņas valdē pārbaudei un uzglabāšanai, Baltijas guberņās pārbaudi izdarija apriņķu priekšnieki vai prefekti /74/. Likums neprasa metrisko grāmatu rakstīšanu vairäk eksemplaros. Daļa Latvijas vecticībnieku baznīcu grāmatu atrodas Valsts archivā. Šķiet, ka arī pašās draudzēs rakstītas kādas metriskās grāmatas, jo piem. Rīgas vecticībnieku Grebenščikova draudzei tādas ir no 19. g. s. vidus /75/.

Baptistiem civilstāvokļa aktu reģistrēšanu regulēja 1879.gada likums, kas noteica, ka metriskos sarakstus par baptistu laulībām, dzimšanas un miršanas gadijumiem raksta turienes pašvaldības iestāde. Likuma papildinājums 1888. gadā Baltijas guberņās uz baptistiem attiecināja tos pašus noteikumus, kādi bija par vecticībnieku metriskām grāmatām /76/.

Žīdu metrisko grāmatu rakstīšanu regulēja 1835. gada likums. Žīdu metriskās grāmatas vienam gadam uz priekšu pagatavoja guberņas valde un izsūtija pilsētu valdēm, kas grāmatas izsniedza rabiniem. Rabinam metriskās grāmatās bija jāieraksta: 1} katra vīriešu kārtas bērna apgraizīšana un katra sieviešu kārtas bērna vārda došana, atzīmējot bērna vecākus un dzīves vietu; 2) visas laulības un šķiršanas, atzīmējot laulāto vai šķīrušos vārdus un uzvārdus, vecumu un sabiedrisko stāvokli, kā arī klātbijušos lieciniekus; 3) abēja dzimuma un jebkāda vecuma mirušo apbedīšana, atzīmējot vārdu un uzvārdu, vecumu, sabiedrisko stāvokli un slimību, ar ko miris. Ieraksti bija jāizdara žīdu un krievu valodā. Bez tam rabiniem bija vēl savas atsevišķas grāmatas vai burtnīcas, kurās tie atzīmēja visas metriskām grāmatām vajadzīgās ziņas, bet ne vēlāk kā mēneša laikā katrs metriskais ieraksts bija jāatzīmē valdības izsniegtajā grāmatā, kas glabājās sinagogā vai lūgšanas namā. Katra gada pirmajās dienās abi šie pagājušā gada metrisko grāmatu eksemplari rabinam bija jānogādā pilsētas valdē, kur tos salīdzināja, pēc kam valdības izsniegto metrisko grāmatu paturēja archivā, bet draudzes grāmatu izsniedza rabinam atpakaļ /77/. Latvijas laikā, nodibinoties dzimtsarakstu nodaļām, tās parasti pārņēma žīdu metriskās grāmatas no pilsētas valdes archiva. Rīgas pilsētas dzimtsarakstu nodaļā atrodas metriskās grāmatas par Rīgas un Vidzemes žīdiem kopš 1854. gada /78/.

Civilstāvokļa aktu reģistrēšana Latvijā noteikta ar Satversmes sapulces 1921. gadā pieņemto likumu un 1928. g. papildinājumiem /79/.

Dvēseļu reviziju saraksti un pagasta ruļļi.

Dvēseļu revizijas (ļaužu skaitīšanu) Krievijā ieveda Pēteris Lielais 1718. gadā, un līdz 1858. gadam pavisam notika 10 dvēseļu revizijas, kā arī vēl dažas papildu revizijas. Tā kā Vidzeme sākumā nemaksāja nodokļus no iedzīvotāju skaita, tad uz to kā pirmo attiecināja tikai IV reviziju 1782. gadā /80/. Kurzemē un Zemgalē pirmā dvēseļu revizija notika tikai pēc hercogvalsts pievienošanas Krievijai 1797./98. gadā. Par Latgali mūsu archivos vispār trūkst attiecīgo sarakstu, kādēļ spriedumiem nav reala pamata.

IV reviziju 1782. gadā pilnā mērā attiecināja arī uz Vidzemi /81/. Abēja dzimuma ļaužu skaitīšana pilsētās uzdota maģistratam ar pilsētas galvas un vecāko palīdzību, kroņa domenēm piederīgos ciemos - simtniekiem vai ciemu vecākajiem, privatās muižās - to īpašniekiem resp. pārvaldniekiem. Rezultati iesniedzami pilsētās - fogtam (Stadtvogt), bet laukos - attiecīgā apriņka zemākai zemes tiesai. Jāuzrāda katrs ciemats ar viņa abēja dzimuma iedzīvotājiem un to vecumu. Sarakstu veidlapas noteicis senats, bet nav obligatoriska iespiesto formularu lietošana. Saraksti iesniedzami līdz 1782. gada 1. jūlijam. Pilsētu fogtiem un zemes tiesnešiem šaubu gadijumos jānoskaidro apstākļi uz vietas. Sarakstu oriģinali glabājas apriņķa pilsētas archivā apriņķa tiesas, maģistrata un turienes zemāko tiesu iestāžu (Niederrechtpflege) uzraudzībā. Brīvlaistie jāpieskaita tur, kur viņi ir darbā, vai arī jāpieskaita pilsoņu un tirgotāju kārtai /82/. Patenta pēdējie panti piekodina, lai neviens nepaliktu neuzrakstīts, lai katrs būtu pie savas kārtas atzīmēts un lai revizija atspoguļotu patieso stāvokli. Brīdina no dvēseļu slēpšanas. Lidzīgi noteikumi nosacija arī V, VI un VII revizijas kārtību. Pati valdība 1782. g. reviziju uzskatija par visnoteiktāko /83/. Tā arī notika visīsākā laika sprīdī, un Vidzemē tā bija pirmā vispārējā revizija, kad vēl nedomāja par galvas naudām resp. nodokļu sadaIīšanu pēc iedzīvotāju skaita.

V revizijā 1795. gadā /84/ apriņķa pilsētās un Limbažos skaitīšanu vairs neizdarija maģistrati, bet gan policijas priekšnieki (Gorodnitschei) un komandanti, Rīgā -- prefektura, ar pilsētas galvu un vecāko palīdzību. Bija obligatoriski jālieto iespiestās veidlapas. Ka 1795. gada revizija nav bijusi diezcik pilnīga, liecina gadu vēlāk izdotais ukazs par lietas izbeigšanu /85/. Tā kā Kurzemi un Zemgali tikai 1795. gadā pievienoja Krievijai, tur reviziju izdarija 1797./98. gadā /86/.

Šīm revizijām laikam bijušas daudzas nepilnības, jo valdība atļāva 1800. gadā iesniegt bez soda jaunus sarakstus, kuros būtu ierakstītas iepriekšējā revizijā izlaistās personas un divreiz ierakstītās būtu uzrādītas tikai vienu reizi /87/.

Daļējas revizijas notika 1803. gadā Kurzemē un 1806. gadā Vidzemē, kad skaitija visus brīvos laudis pilsētās un laukos /88/. VI revizijā 1811. gadā /89/ notika pārmaiņa skaitīšanas aparatā. Katrā apriņķa pilsētā iecēla revizijas komisiju, kas sastāvēja no apriņķa maršala un dažiem ierēdņiem. Pirmos sarakstus 3 eksemplaros iesniedza šai komisijai, ar kuras atzinumu tad saraksti gāja uz apriņķa nodokļu pārvaIdi, kā arī kameraltiesu, kas galīgās ziņas tad iesniedza senatam. Noteica arī stingrus sodus un paredzēja, ka sarakstos neierakstītie dzimtļaudis kļūst brīvi (attiecas arī uz VII reviziju). Liekas, VI reviziju izdarija galvenokārt gaidamā kara dēļ ar Napoleonu, jo skaitija tikai vīriešu kārtas personas.

VII revizija pēc priekšrakstiems /90/ notika laikā no 1815. g. 18. oktobra līdz 1816. g. 15. martam (ar sodu līdz 15. augustam). VII revizija tik ātri sekoja VI revizijai tādēļ, ka lielais karā zaudēto cilvēku skaits dažās guberņās ļoti palielināja nodokļu nastu palicējiem. Vispārējā kārtiba bija tāda, ka revizijā konstatētais iedzīvotāju skaits palika par aplikšanas mērauklu Iīdz nākamai revizijai, un neņēma vērā ne mirušos, ne dzimušos, nedz arī izdarija kādu interpolēšanu. VII revizijā atkal parādijās revizijas komisijas apriņķu pilsētās.

Starp VII un VIlI reviziju Vidzemē un Kurzemē 1826. gadā notika vēl atsevišķa ļaužu skaitīšana, kam par iemeslu bija zemnieku brīvlaišana. Šī ļaužu skaitīšana bija paredzēta jau 1819. resp. 1817. gada zemnieku likumos. Šoreiz sarakstu sastādīšanā pieaicināja arī pagasta tiesu un pagasta vecāko, muižu pārvaldes un pilsētu maģistratus. Pagastu sarakstus iesniedza caur draudzes tiesu, pēc kam saraksta trīs eksemplari sadalijās šādi : viens kameraltiesai, otrs draudzes tiesai, bet trešais pagasta tiesai. Turpmāk vairs nevajadzēja sarakstus nodot apriņķa nodokļu pārvaldei, kā agrāk, bet iepriekšējo reviziju sarakstus no turienes 1826. gadā vajadzēja saņemt draudzes tiesām. Brīvlaistajiem bija jāpierakstas vai nu pilsētā (städtischer Oklad), vai arī pagastā (Oklad der Erb-, Haus- und Dienstleute) /91/. Vidzemes sarakstos šinī revizijā pirmo reizi parādäs zemnieku uzvārdi, kas ir ļoti svarīgs faktors ģenealoga darbā, jo atsevišķi uzvārdu saraksti Vidzemē uzglabājušies tikai Gatartai /92/.

VIII revizija notika 1834. gadā, t. i. gadu vēlāk kā vispārējā revizija Krievijā /93/. Šai revizijai bija gluži jauna un ļoti pilnīga instrukcija /94/, kas noteica lielākas pārmaiņas pilsētu sarakstos, bet apmēram ieturēja agrāko kārtību lauku sarakstos. Kurzemes zemnieki arī šinīs VIII revizijas sarakstos vēl ierakstīti bez uzvārdiem, kaut gan daži avoti /95/ piemin iekšlietu ministra rīkojumu par uzvārdu ierakstīšanu VIII revizijas sarakstos. Tādēļ uzdeva sastādīt līdz 1835. g. 1. jūlijam uzvārdu sarakstus pēc VIII revizijas parauga (faktiski pārrakstija revizijas sarakstus, pievienojot ailes ar uzvārdu un ģimenes kārtas numuru, bet vecumu atstāja negrozītu) trīs eksemplaros un tos pievienot VIII revizijas sarakstiem kā pielikumus - divus eksemplarus iesniedzot kameraltiesai, bet trešo atstājot pagasta tiesā /96/.

IX revizija notika 1850./51. gadā un X revizija 1858./59. gadā, visumā pēc VIII revizijas parauga /97/ IX revizija atkal stipri ieilga, un vajadzēja 1850. gadā atlikt termiņu sarakstu iesniegšanai, bet Vidzemei vēl 1852. gadā pagarināt sarakstu pārbaudes laiku /97a/.

Revizijas sarakstus sastādija atsevišķi katrai pilsētai un muižai, arī mācītāja muižai un pat lielākām mazmuižām. Saraksti rakstīti tikai vācu valodā, kaut gan pēdējām revizijām veidlapas iespiestas krievu valodā. Personas muižu sarakstos šķiroja pēc kārtām: vispirms ierakstija muižniekus, tad literatus (Exempten), brīvļaudis un zemniekus (saimniekus, amatniekus, gājējus, vaļiniekus). Izpirkušos rekrūšus atzīmēja atsevišķi saraksta beigās (Lit. B.). 19. g. s. sākumā saraksta beigās vēl atzīmēja dzimtļaudis, kam izdota pase un atļauts dzīvot ārpus pagasta. Zemniekus (pirms brīvlaišanas dzimtļaudis) sarakstija pa dzīves vietām, sākot ar muižu un pusmuižām, tad uzskaitot vaļiniekus (parasti pieskaitija muižai, kaut gan tie dzīvoja savās mazmājiņās, kas reizēm bija stipri tālu no muižas un dažādās vietās) un visas zemnieku mājas. Nākamā revizijā atzīmēja, kādas mājas nākušas klāt (iebūvieši, vai piedalītas no citas muižas) un kuras gājušas zudumā (pievienotas muižai, iznīkušas, atdotas citai muižai) - tā reviziju saraksti kļūst arī par vērtīgu avotu atsevišķu māju vēstures pētīšanai. Sarakstu ailes gandrīz katrai revizijai citādas, bet iekārta un saturs apmēram vienādi. IV un V revizijā vīrieši un sievietes rakstīti jaukti, VI revizijā rakstīti tikai vīrieši, bet visās vēlākās revizijās vīrieši rakstīti saraksta kreisajās un sievietes - labajās lappusēs. Uzrādīts mājas numurs pēc kārtas un nosaukums, pēc uzvārdu došanas arī dzimtas numurs (ieturēts vienāds visiem dzimtas locekļiem) un uzvārds. Lapaspuses vidū plašā ailē ierakstīti personu vārdi, tēva vārdi, sabiedriskais stāvoklis (saimnieks, precējies kalps, puisis, kalpone, amatnieks, vaļinieks, pirtnieks, nespējnieks, audžu bērns, atraitne) un radniecība šī aile dod gatavu ģimenes sarakstu revizijas brīdim. Atsevišķā ailē vīriešu pusē uzrādīts vecums iepriekšējā revizijā (IV revizijā šīs ailes trūkst, kas netieši liecina, ka tā varētu būt Vidzemē pirmā); tā nodibinot kontinuitati atsevišķu reviziju starpā. Šo kontinuitati pastiprināja nākamā aile vīriešu pusē, kur norādīts miršanas gads revizijas starplaikā, noņemšana rekrūšos vai pārvietošanās uz citu mäju vai pat pagastu - ļoti vērtīga norāde ģenealogam, pētijot gājēju dzimtu locekļus. Sieviešu pusē abu šo pēdējo aiļu trūkst, bet atsevišķā ailē gan atzīmēta prombūtne no sava pagasta. Pēdējā ailē uzrādīts katras personas vecums revizijas laikā. Lielākām muižām pie revizijām pēc uzvārdu došanas sarakstam pievienots arī dzimtu alfabetiskais rādītājs, kas atvieglo uzmeklēšanu.

Reviziju sarakstu viens vai divi eksemplari par Vidzemes un Kurzemes muižām un pilsētām glabājas Valsts archivā, gan ar iztrūkumiem /98/. Rīgas pilsētas vēsturiskā archivā atrodas dvēseļu reviziju saraksti Rīgai par 1782., 1795., 1800., 1806., 1811., 1816., 1834., 1850. un 1858. gadu /99/. Reviziju saraksti par Latgali nav no Krievijas atdabūti, vēl atliek cerība daļu sarakstu atrast muižu un pagastu archivos.

Reviziju saraksti atspoguļo tikai juridisko stāvokli, nevis faktisko, jo revizijai pakļauti bija tikai tie iedzīvotāji, kas pie pagasta pierakstīti un maksā tur nodokļus. Tā kā pilsētnieki bieži atradās laukos (retumis arī otrādi), tad pilsētas faktiskais iedzīvotāju skaits bija mazāks par revizijā konstatēto, vienīgi Rīgā faktiskais skaits bija lielāks /100/. Zemnieku slēpšanu autoram līdz šim nav nācies konstatēt /1/.

No tīri ģenealoģiskā viedokļa reviziju sarakstu iekārtā un izpildijumā jākonstatē šādi trūkumi :
1) Atzīmēts tikai vecums, vīriešiem arī dzimšanas (ne arvien) un miršanas gads, bet ne datums. Kaut gan Krievijas likums par civilstāvokļa aktiem atzina blakus baznīcu metriskām grāmatām arī reviziju sarakstus kā pierādijumu personibas apliecināšanai
2), tomēr ziņas par vecumu abējos avotos ļoti bieži nesaskan. Tā kā vecumu reviziju sarakstos atzīmēja pēc atmiņas, bet baznīcu grāmatās ierakstus ierakstija samērā drīz pēc attiecīgā akta, tad nesaskaņu gadijumos lielākā ticamība piešķirama baznīcu grāmatām. /2/ Nav uzrādīti reviziju starplaikā piedzimušie un jau nomirušie bērni.
3) Nav uzrādītas gājēju dzīves vietas reviziju starplaikā, bet tikai dzīves vieta iepriekšējās un tagadējās revizijas laikā.
4) Daudz nepilnību sieviešu reģistrēšanā, no kurām visnepatīkamākā ģenealogam ir šāda: ja kāda sieviešu kārtas persona nākamā revizijā nav sarakstā atzīmēta, tad nav skaidrības, vai viņa mirusi, apprecējusies vai mainijusi dzīves vietu (pēdējo pēc uzvārdu došanas viena saraksta robežās kaut cik var izsekot), jo saraksta iekārta un instrukcija šādas atzīmes neparedz. Apprecēšanās gadijumā grūti konstatēt dzimtu, kurā sieviešu kārtas persona ieprecēta.
5) Rekrūšiem, kas izpirkušies, un citiem, kas nepilda karaklausību (Lit. B.), bieži trūkst atzīmes par dzīves vietu.

Pārejot no viena pagasta otrā, vai aizejot uz pilsētu, pēc tam, kad abas pašvaldības bija apmainijušās ar atlaišanas un uzņemšanas apliecībām, pārgājējus un pienācējus ierakstija īpašos pārejas sarakstos (Umschreibungsliste), pēc kuriem tad zinamā mērā var noteikt iedzīvotāju kustību reviziju starplaikos. Pārejas saraksti iesākas pēc brīvlaišanas un turpinas līdz pat 20. g. s. sākumam, kamēr vajadzīga formala atļauja pārejot citā pašvaldībā /2a/. Pārejas sarakstos tomēr ierakstija tikai tādas personas, kas tiesiski kluva par citas pašvaldības locekļiem, kādēļ saraksti neatspoguļo visas faktiskās dzīves vietas maiņas. Nav arī atzīmētas sieviešu kārtas personas, kas aizprecētas citā pagastā. Pārejas saraksti Valsts archivā glabājas pa daļai pie reviziju sarakstiem, pa daļai pie pagastu archiviem, bet nav uzglabājušies pilnīgi.

Tiešs revizijas sarakstu turpinājums ir pagasta iedzīvotāju saraksti jeb t. s. pagasta ruļļi, kādus paredzēja 1866. gada likums par pagastu pašvaldībā /3/. Baltijas ģeneralgubernatora instrukcija /4/ noteica, ka pirmais pagasta rullis jāsastāda tūliņ pēc 1866. gada 1. oktobra, un arī sīki norādija sastādīšanas kārtību. Pagasta rulli sastādija pagasta tiesa un vietnieki (Vorsteher), muižas policijas uzraudzībā, pēc tam nododot uzraudzības iestādēm pārbaudei. Pārmaiņas rullī atzīmēja ikgadus pēc Jurģiem, ņemot vērā šinī laikā notikušās personalās pārmaiņas /5/. Sevišķi rūpīgi rullis bija jāpārbauda ikreizes pirms jaunām pagasta amatpersonu vēlēšanām. Pagasta ruļļa ailes ar laiku mainijās, un te nebija pilnīgas vienādības Vidzemē un Kurzemē /6/.

Pagasta iedzīvotājus iedalīja piecās kategorijās :
A. Visi zemes īpašnieki (gruntnieki), neatkarīgi no zemes gabala lieluma.
B. Rentnieki.
C. Muižas kalpi.
D. Māju kalpi.
E. Pārējie patstāvīgie pagasta locekļi, arī sīkzemnieki un dažādi peļņā gājēji.

Sievu un bērnus, kamēr tie nebija precējušies, rakstija pie ģimenes galvas. Pagasta ruļļa pirmajā ailē atzīmēja mājas un dzimtas numuru pēc 1858. g. revizijas, vai norādi uz pārejas sarakstu ienācējiem (parasti - kad un no kāda pagasta pārrakstīts), tā nodibinot kontinuitati. Nākamās ailēs atzīmēja vārdu un uzvārdu (arī radniecību ar ģimenes galvu), dzimšanas datumu (bija pie mäcītāja jāsaskaņo ar baznīcas grāmatām) un ticību. Tad sekoja ailes visām kategorijām trim gadiem (tik ilgam laikam derēja viens rullis, pēc kam atkal rakstija jaunu rulli nākamiem trim gadiem), kuros atzīmētais skaitlis norādija dzīves vietas mājas numuru pēc ruļļa sākumā ievietotā māju saraksta, ārpus pagasta dzīvojošiem šinīs ailēs atzīmēja 0. Pēdējā piezīmju ailē atzīmēja amatus pagasta pašvaldībā, pagasttiesas piespriestos sodus, pārmaiņas dzīves kārtā vai pāriešanu citā saraksta kategorijā, pāriešanu uz citurieni. Jaunpiedzimušos ierakstija aiz katras ģimenes brīvi atstātās rindās. Jaunuzņemtus pagasta locekļus ierakstija saraksta beigās.

Daļa pagastu ruļļu atrodami Valsts archivā nodotos pagastu archivos. Tā kā šis fonds vēl nav kataloģizēts, trūkst pārskata par materialu pilnīgumu /7/.

Pagasta ruļļi dod iespēju labi izsekot lielajai iedzīvotāju kustībai māju iepirkšanas laikā. Ģenealogam pagasta ruļļi sniedz pilnīgākas ziņas kā reviziju saraksti. Tā kā ruļļu rakstītājam bija uzdots salīdzināt ierakstus ar baznīcas grāmatām, un jau 1866. g. likums paredzēja katram pagasta loceklim tiesību katrā laikā ieskatīties pagasta ruļļos, tad ruļļu ziņām piešķirama arī lielāka precizitate. Pilnīgāka avota kritika būs iespējama tikai pēc tā labākās apzināšanas.

Krievijas karaklausības likuma 105. § arī prasija rakstīt ģimeņu sarakstus, un instrukcijā /8/ paredzēts, ka šādus sarakstus sastāda pagastu valdes pēc reviziju sarakstiem, atzīmējot visus jaundzimušos, pēc revizijas klāt nākušos, tāpat arī mirušos un aizgājējus. Ikgadus, vismaz vienu mēnesi pirms iesaucamo saraksta noslēgšanas, pagasta valdei jāpārbauda ģimeņu sarakstā ziņas par tām dzimtām, kuru locekļi tanī gadā iesaucami. Pagastos šis ģimeņu saraksts rakstīts atsevišķi no pagasta ruļļa. Ģimeņu saraksts nepilnīgāks par pagasta rulli, jo nesatur ziņas par dzīves vietu un sabiedrisko stāvokli, bet tā kā vienā reģistrā atzīmētas ziņas par visu laiku /9/, tad vieglāki gūt pārskatu par ģimenes sastāvu, jo nav jāizšķirsta daudzie pagasta ruļļi. Ģimeņu sarakstā ir arī atzīmes par karaklausības izpildīšanu. Daļa ģimeņu sarakstu glabājas Valsts archivā pagastu archivu fondā, bet vēl nav katalogizēti.

Pilsētās rakstija tikai ģimeņu sarakstus, lietojot līdzīgas veidlapas kā pagastos. Pilsētās iedzīvotājus šķiroja 4 kategorijās:
1) pilsoņi (meščanskij oklad),
2) cunftes biedri (cehov oklad)
3) kalpotāju (služit. oklad) un
4) strādnieki (rabočij oklad)

Šis šķirojums ir tīri formals, jo bija vajadzīgs nodokļu sadalīšanai, bet neatspoguļoja iedzīvotāju īsto nodarbošanos. Daļa šo sarakstu Valsts archivā katalogizēta kopā ar pilsētu dvēseļu reviziju sarakstiem. Rīgas pilsoņu ģimeņu saraksti glabājas arī Rīgas pilsētas vēsturiskajā archivā   /10/.

Ģenealogam jāiegaumē, ka tiklab pagastu ruļļos, kā arī ģimeņu sarakstos ierakstīti tikai pagastu un pilsētu sabiedrības locekļi, nevis faktiskie iedzīvotāji.