zieds1mazs2.gif (177 bytes) ROOTS=SAKNES zieds1mazs2.gif (177 bytes) Research zieds1mazs2.gif (177 bytes) Help

 

 

 

zieds1mazs.gif (257 bytes) Dzimtu vēstures pētīšana. 1

V. KLĒTNIEKS. Latvijas Vēstures instituta žurnāls 3. gads Nr.3 (11) 403-440 lpp. un Nr.4 (12) 581-614 lpp. Rīgā, 1939.g.

1.
Ģenealoģijas būtība un metode.
Radniecība un raduraksti.
Avoti.
2.
Metriskās grāmatas.
Dvēseļu reviziju saraksti un pagasta ruļļi
3.
Datu atrašana un sakopošana


Tabula 1 (12 uzvārdi: Bērks, Gailis, Galva, Klētnieks, Ozoliņš, Ozolītis, Pāns, Pētersons, Priedīte, Sērmūkslis, Šmits, Zaļaiskalns)
Tabulas (attēli) 2 un 3

 

Mūsu laikmetā, kad latviešu vēsturnieki cenšas atdot tautai viņas senatni, ir laiks arī latviešu dzimtām atdot viņu senčus. Latviešu interese par saviem senčiem gan nekad nav zudusi, un vairāki šīs intereses liecinieki vēl tagad mums noder kā avoti dzimtu vēstures pētīšanā. Tomēr tagad šī interese par saviem radu rakstiem ievērojami pieaugusi, kļuvuši pieejami arī svarīgākie avoti. Vienīgais nopietnākais šķērslis vēl ir gandrīz pilnīgs literaturas trūkums latviešu valodā dzimtu vēstures jeb ģenealoģijas jautājumos. Šī apcerējuma nolūks tad nu ir dzīt vienu no pirmajām vagām šinī pētniecibas laukā, galvenā kārtā pievēršoties praktiskai pusei un tikai īsumā pieskaroties pašas ģenealoģijas būtībai un pamatjēdzieniem.

Ģenealoģijas būtība un metode.

Jau kopš senatnes cilvēki nodarbojās ar dzimtu vēsturi jeb ģenealoģiju, bet tie bij galvenā kārtā diletanti un pat viltnieki, kas nereti sastādija ciltskokus, lai tikai pierādītu pēcteča labdzimtību vai palīdzētu tam iegūt kādas iedomātas tiesības. Par zinātnisku disciplinu ģenealoģija kļuva tikai pašās pagājušā gadsimta beigās, un par viņas nodibinātāju uzskata Otokaru Lorencu /1/, kas definēja ģenealoģiju kā zinātni par cilts turpināšanos tās individualās parādībās /2/. Otrs plaši pazīstams ģenealogs Oto Forsts-Batalja norobežojās tikai ar cilvēku dzimumu, definedams ģenealoģiju ka macību par cilvēcigu individu radniecības attiecībā /3/. Viņš arī to šķiroja aprakstamajā ģenealoģijā, kas pētī pašas individu radniecības attiecības, un lietojamā ģenealoģijā, kas no atsevišķiem pētijumiem izloba kopējus likumus.

Ģenealoģija jau paspējusi sadarboties ar citām zinātnes disciplinām. Ģenealoģija sagādājusi daudz materiala un palīdzējusi pamatot iedzimtības mācību un rases higiēnu /4/. Ģenealoģijas atzinumi noder arī socioloģiskām zinātnēm /5/. Ja agrākos gadu desmitos ģenealogi vēl mēdza turēties savrup no vēsturniekiem un sociologiem, tad tagad šāda norobežošanās jau izzūd. Nostiprinas uzskats, ka dzimtu pētniecībai jātop par radu pētniecību un tālāk jāsaplūst ar visas tautas pētniecību. Arī tautas vēstures pētnieki sāk arvien skaidrāki apzināties, ka visas tautas tapšanas gaita nav pilnībā izprotama, iekām nav skaidra tautas atsevišķo šūniņu — dzimtu tapšana /6/. Šeit nodarbosimies tikai ar tīro ģenealoģiju kā vēstures palīgzinātni.

Ģenealoģiskās pamatnorises ir filiacija un koicija. Katra ģenealoģiska pētijuma pamatā ir filiacijas pierādijums — pierādijums, ka viena persona tieši radusies no otras. Lai uzturētu ģenealoģisku vienību, kas sastādas no kādas personas un abiem tās vecākiem, vajadzīgs divkāršs filiacijas pierādijums, t. i. ka A cēlies kā no sava tēva B, tā arī no mātes C. Parastos radniecības pētijumos vispirms savāc pierādijumus filiaciju rindai un koicijas vietā ņem radniecīgo laulības pierādijumu /7/.

Tā kā ģenealoģiskās pamatnorises, stingri ņemot, zinamas tikai divām vai pat vienai personai, tad arī visticamākie ģenealoģijas avoti — iestāžu izdotie dokumenti — pamatojas tikai uz vecāku izteicieniem, t. i. uzskata zinamus faktus par patiesiem, ja nav redzamu pretrunu. Tādēļ arī ģenealoģiskā pētniecība var tikai izdibināt to faktu stāvokli, kas laika biedriem likušies patiesi un arī likumīgi par tādiem uzskatīti. Tomēr pieredzējumos pamatotais fakts, ka lielum lielā vairumā gadījumu likumīgi iedomājamie un bez ierunām palikušie ģenealoģiskie apstākļi arī saskan ar absoluto patiesību, lauj ģenealoģijai paturēt tās zinātnisko raksturu /8/. Kulturas valstīs likumdošanas ceļā, ņemot vērā bioloģiskus faktus, uzstādītas normas, kas noder kā filiacijas pierādījums. Šīs normas ir juridiski pieņēmumi, t.i. valsts tos nolikusi kā ticamus apgalvojumus, kuri noder kā fakti tik ilgi, kamēr kāds nepierāda to nepareizību, kas parasti atļauts tikai noteiktām personām un noteiktā termiņā /9/. Visi mūsu ģenealoģiskie atzinumi tad nu pamatojas uz šādiem bez iebildumiem palikušiem likumīgiem pieņēmumiem.

Ģenealoģiskās norises jāfiksē laikā un telpā, jo arī šo norišu produkti — cilvēki — vispirmā kārtā iedomājami un tiek ietekmēti no tā laika un vietas, kad un kur viņi dzīvo. Tādēļ prasam ģenealoģiskos datus — ziņas par laiku un vietu, kur notikušas ģenealoģiski svarīgās norises. Tādi dati vai nu ir dabas doti (dzimšana, nāve), vai arī kulturas dzīves radīti atvietojumi (dzimšanas vietā kristīšana, koicijas — laulības, nāves — apbedīšana). Kamēr ģenealoģiskiem sacerējumiem, kas noder dabas zinātņu mērķiem, galvenā kārtā uzsver pirmējos datus, tikmēr pārējiem darbiem ar vēsturisku, juridisku vai tīri ģenealoģisku nolūku jāpieņem arī otrējie dati. Bez laika un vietas cilvēku ietekmē arī citi ģenealoģiski faktori, kas ar viņu sakarā. Viens tāds svarīgs faktors ir apkārtne, un attiecības ar to parasti raksturo pētijamās personas nodarbosanās, sabiedriskais stāvoklis un rocība. Dabas zinātņu nolūkiem domātiem darbiem vajadzētu vēl trešo datu grupu, kas raksturotu iedzimtību — ārējais izskats, slimības, garīgas īpašības. Šādas piedevas nav par ļaunu arī vēsturiskiem pētījumiem, jo bez laika, vietas un attiecībām ar apkārtni arī slimības un senču garīgās īpašības var noteikt kādas personas vēsturisko lomu /10/.

Par avotu ģenealoģiskiem pētījumiem noder viss, kas vai nu tieši pierāda kādas ģenealoģiskas norises vai fakta eksistenci, vai arī lauj par to eksistenci spriest netieši. Filiacija jāpierāda vispirmām kārtam tieši, t. i. kad kāds avots noteikti apliecina vienas personas izcelšanos no otras. Ārkārtējos gadījumos ķeras arī pie netiešā pierādijuma, kas parasti balstas uz kāda no šiem faktiem:
1) Ja senākos laikos vienā apvidū dokumentariski apliecinātas divas personas ar vienādu uzvārdu, un vecuma attiecība ir kā tēvam ar dēlu, tad bieži mēdz — pierādot, ka nav iespējama citāda radniecība — apgalvot, ka abu starpā ir filiacijas attiecības.
2) Ja viens un tas pats īpašums vienai pēc otras piederējis divām sekojošām personām ar vienādu uzvārdu, tad bieži pamats spriest par tuvu radniecību.
3) Bioloģiskais filiacijas pierādijums (izskats, asinsgrupas) un filiacijas pierādīšana pēc vardarbības — tas gan nebūs jāveic ģenealogam, jo to jau būs veikušas attiecīgās iestādes, par ko liecinās dokumenti.

Pierādijumus ģenealoģiskiem datiem arī cenšas iegūt tiešā veidā, kaut gan reizēm jāķeras pie netiešā pierādijuma. Vietas netiešam pierādijumam noder dažādi apsvērumi:
1) Par bērna dzimšanas vietu pamats pieņemt vecāku dzīves vietu vai domājamo atrašanās vietu.
2) Laulāšanas vietu norāda līgavas vai līgavaiņa dzīves vieta (agrākos laikos arvien laulāja baznīcā).
3) Miršanas vieta parasti ir pēdējā dzīves vieta, mātēm, kuras neilgi pirms tam dzemdējušas — pēdējā bērna dzimšanas vieta u. t. t.

Laika netiešam pierādijumam mēdz izlietot šādus norādijumus:
1) Bērna dzimšanas laiku mēdz vērtēt pēc kristību datuma, pēc vecāku laulību datuma vai pārējo bērnu dzimšanas datumiem. Pieskaitot laulību datumam 182 dienas, dabūjam terminus a quo, bet terminus ad quem noteic — atskaitot 210 dienas no nākamā bērna dzimšanas, pieskaitot 306 dienas tēva nāves dienai vai laulības šķiršanai /11/. Dzimšanas laika vēlāko iespējamo robežu nosaka arī mātes nāve, grūta slimība vai menopauzes iestāšanās (līdz 55 gadiem), bet agrāko — dzimumgatavības iestāšanās (praktiski var apmainīt ar laulājamo minimalā vecuma normām: vīriešiem 18 gadu, sievietēm 16 gadu).
2) Laulāšanas laiku mēdz vērtēt pēc pirmā bērna dzimšanas datuma un laulājamo minimalā vecuma normām.
3) Nāves dienu netieši vērtē pēc pēdējās iešanas pie dievgalda (agrākos laikos), testamenta sastādīšanas, aizbildņa iecelšanas, karavīriem un ierēdņiem pēc vietnieku iecelšanas dienesta vietā (ja nav ziņu par paaugstināšanu vai atteikšanos), pēc dzīves apstākļiem, kad draud briesmas dzīvībai (kari un nemieri, sērgas, katastrofas).

Viscietākais rieksts netiešai pierādīšanai ir personas sabiedriskais stāvoklis, un te pierādījumam galvenā kārtā kazuistisks raksturs. Minētie netiešie ,,pierādijumi" spēj izteikt tikai zinamu varbūtību. Tomēr nav noliedzams, ka pieminētie apsvērumi palīdz tiešā pierādijuma avotu uzmeklēšanā /12/.

Katra pierādijuma pamatos ir avotu kritika. Tā kā ģenealoģijas galvenie avoti tuvu rada vispārējās vēstures avotiem, tad visumā derīgi arī tie paši avotu kritikas principi /13/. Dažas īpatnības pieminētas, apskatot sīkāki atsevišķas avotu grupas.

Radniecība un raduraksti.

Par radniecību plašākā nozīmē sauksim divu vai vairāku personu starpā ar dzimšanu vai laulībām radušās attiecības /14/. Radniecības tuvumu noteic pēc līnijam un pakapēm. Pakāpi rada vienas personas izcelšanās no otras tieši ar dzimšanu, un ar katru jaunu dzimšanu rodas jauna pakāpe. Vairāku nepārtraukti turpinātu pakāpju sakaru sauc par līniju. Līnijas ir taisnas un sānu.

Radinieki taisnā līnijā ir tie, kuri cēlušies viens no otra ar dzimšanu. Radniecības līnijas var but augšupējas (ascendences) vai lejupējas (descendences). Radiniekus augšupējā līnijā skaita no bērniem uz vecākiem (tēvs, māte, vectēvs, vecmāmuļa, vectēva un vecmāmuļas vecāki etc.), lejupējā līnijā — no vecākiem uz bērniem (dēli, meitas, bērnu bērni, šo pēdējo bērni etc.). Radinieki sānu līnijā ir tie, kas cēlušies no viena kopēja senča (brāļi un māsas, to bērni, tēva un mātes brāļi un māsas ar viņu lejupējiem, vectēva un vecmāmuļas brāļi un māsas ar lejupējiem etc.).

Radniecības tuvumu starp divām personām taisnā līnijā noteic pēc pakāpju, t. i. dzimšanu skaita (piem. bērna bērns ar vectēvu ir otrās pakāpes radinieki). Radniecības noteikšanai starp divām personām sānu līnijā, pakāpes skaita šādi:
sāk no vienas personas un, neieskaitot viņu pasu, saskaita dzimšanas augšupēji taisnā līnijā līdz kopējam sencim, un no šī pēdējā skaita tālāk lejupēji līdz otrai personai (piem. tēva brālis ar brāļa meitu ir trešās pakāpes, bet bralēni un māsīcas ceturtās pakāpes radinieki). Radniecību, kas saista personas divās vai vairākās radniecības attiecībās, sauc par divkāršu vai vairākkārtēju radniecību.

Radniecības pētijumu rezultatus sakopo sarakstos. Labākas uzskatamības dēl šos sarakstus attēlo tabulu vai schēmu veidā. Tā ģenealogi radniecības attēlošanā atkal cēluši godā radurakstu vārdu. Paši radurakstu veidi ir daudz un jo dažādi, par tiem sakrājusies plaša literatura. Šai darbā mēģināsim noskaidrot tikai radurakstu darināšanas pamatprincipus un apskatīt galvenos paveidus.

Ascendences saraksti attēlo kādas personas ascendenci — radniecību taisnās augšupējās līnijās. Parastākais no ascendences sarakstiem ir senču saraksts, kas sākas ar pētijamo personu un, atpakaļ ejot laika, uzskaita senčus tēva un mātes taisnā līnijā: abus vecākus, 4 vecāku vecākus, 8 pēdējo vecākus etc. Teoretiski šāds senču saraksts atpakaļgājienā ir bezgalīgs. Ar katru paaudzi priekšteču skaits divkāršojas, un to skaitu katrā paaudzē izsaka 2n, kur n apzīmē atpakaļ ejošās paaudzes skaitu, pieņemot pētijamās personas vecākus par pirmo paaudzi. Mēdz saukt vecākus par pirmās pakāpes senčiem, vecvecākus — par otrās pakāpes senčiem, vecvecāku vecākus — par trešās pakāpes senčiem etc.

Kādas personas senču saraksts dod mums ainu par viņas garīgo un miesīgo mantojumu, jo ietver visus tos cilvēkus, kuru asinis viņā plūst. Latvijas apstākļos avotu trūkums parasti nelauj izsekot senčiem tālāk kā līdz septītai pakāpei, tomēr skaidrs, ka senču virkne turpinas vēl tālāk atpakaļ, un pagātnes tumsā vairs nav apzinams, bet jūtams milzīgais veļu pulks, kura mantinieks ir pētijamā persona. Tā senču saraksts lauj jo dziļāki atskārst tautas jēdzienu un sajust, cik dziļas saknes katru tur pie savas tautas.

Senču sarakstu parasti attēlo tabulas veidā, sākot ar pētijamo personu kreisā malā un senčus novietojot blakus pa labi pēc pakāpēm (sk. 1 tabulu). Otrs paveids — ar pētijamo personu augšmalā un senčiem zem tās — nav tik praktisks, jo tālāko pakāpju senčus grūti ievietot telpu trūkuma dēļ. Katru senci apzīmē ar savu numuru vai šifru, lai uz to viegli varētu atsaukties tālākā tekstā. Dominē divi apzīmējumu veidi /15/, kurus pēc to pirmo lietotāju vārdiem mēdz saukt par Hāgera un Kēkules sistemām /16/, kam katrai arī vairāki paveidi.

Senču kopskaits pieaug ģeometriskā progresija, kuras suma loti ātri sasniedz milzu skaitļus. Pieņemot paaudžu vecuma starpību 33 gadus (tas ģenealogu praktiskos pētijumos atrastais vidējais skaitlis), līdz mūsu ēras sākumam katrai tagadnes personai jau sarodas 18.1012 senču, bet tik liels cilvēku skaits tanīs laikos nebūs pieņemams ne vēsturniekam, nedz statistiķim. Tā tīri teoretiski spriežot nonākam pie parādības, ko ģenealogi savos pētijumos konstatējuši arī praktiski, un ko Lorencs diezgan neizdevīgi nosaucis par senču zudumu (Ahnenverlust) /17/, bet vēlākie ģenealogi dēvē par senču impleksu /18/ un citos vārdos /19/. Ja apprecas divas personas, kam kāds kopīgs sencis, tā tad asinsradniecība, tad šī pāra bērniem kopīgais sencis ir divkāršs sencis. Jo tālāk ejam atpakal senču sarakstā, jo šī parādība vairojas, un īstenībā senču kopskaits ir daudz mazāks par teoretiski noteikto. Pētijumi rāda, ka senču implekss vislielākais valdnieku ģimenēs, tad nāk zemnieki, zemākie augstmaņi, pilsonība un visbeidzot mainīgais proletariats un modernie žīdi /20/.

Agrākos laikos loti svarīgas bija t. s. senču pārbaudes — pierādijums par noteikta skaita senču vajadzīgo kvalifikaciju. 17. g. s. prasija 1. pakāpes senču pārbaudi, lai uzņemtu Rīgas namniekos /21/. Tagad Vācijā āriskuma pierādīšanai prasa 2. pakāpes senču pārbaudi.

Descendences saraksti attēlo kāda senča pēcnācējus — descendentus, t. i. radniekus taisnās lejupējās līnijās. Pilnīgs descendences saraksts ietver visus pēcnācējus, arī sieviešu līnijā. Saraksts sākas ar senāko senci un tuvojas mūsu laikiem. Tik plašus sarakstus tomēr sastāda reti. Par pāris paaudzēm tādus reizēm sastāda, lai noskaidrotu mantojuma daļas lielumu. Bioloģisko pētijumu ziņā descendences sarakstam ir mazāka nozīme kā senču sarakstam.

Parastais descendences sarakstu veids ir dzimtas saraksts, kas aptver visas personas, kuras radušās no kopēja senča (dzimtstēva) taisnā līnijā, bet kur atsevišķas paaudzes savā starpā vieno tikai vīriešu kārtas locekļi /22/. Nav ietverti sieviešu pēcteči, jo apprecētās meitas pāriet citā dzimtā. Juristu valodā runājot, šis saraksts ietver agnatus /23/. Mūsu laikos visus dzimtas saraksta locekļus raksturo kopējs uzvārds.

Dzimtas saraksts ir parastais palīglīdzeklis dzimtas vēstures sarakstītājam un arī lasītājam, lai gūtu pārskatamību. Viņš uzskatamā veidā attēlo dzimtas sākumu, sazarošanos un arī (ja ir attiecīgas atzīmes), kādos sabiedrības slāņos tās locekļi ieplūduši un ko dzimta devusi visai tautai. Dzimtas saraksts atbilst mūslaiku sadzīves veidam, kas dibinas uz patriarchata un priekšplānā tur vīrisko izcelšanos. Vai tas arī bioloģiski pareizi, un vai vīriskā iedzimtība tiešām ir stiprākā, to zinātne vēl nav noskaidrojusi.

Dzimtas sarakstu attēlo tabulas vai schēmas veidā, liekot augšmalā (vai kreisā sānā) dzimtstēvu (vecāko zinamo senci), bet pēcnācējus kārtojot rindās pa paaudzēm (turpina tikai nozarojumus vīriešu līnijā). Agrāko laiku augstmaņu paradums savas dzimtas sarakstu attēlot zarota ciltskoka veidā ar ciltstevu šī koka celma /24/ — tagad gandrīz izzudis savas neparocības dēl. Apzīmējuma numeracijas vienveidībai šeit nav tādas nozīmes, kā senču sarakstā, jo dzimtas saraksts nav savā uzbūvē regulars /25/.

II tabulā (skat. 408./9. lp.) sniegta schēma Zaļokalnu-Grīnberģu-Sermulīšu-Anemaņu dzimtai, kuras sencis Pēteris ar sievu Trīni 1729. gadā uzsāka saimniekot Rāmuļu Langās (Cēsu apr.). Sešās paaudzēs tiem seko 218 zinami dzimtas locekļi. Radniecības attēlošanai izmantots vienkāršais un uzskatamais paņēmiens, ko tagad Vācijā lieto ģimenes mācības grāmatās un praktiskos darbos skolās /26/. Šis paņēmiens ērts tikai schēmās, kur neraksta klāt tekstu, lielākām tabulām viņš nederīgs.

Radniecības saraksti ieņem vidēju vietu ascendences un descendences sarakstu starpā, jo tie zinamā mērā šos sarakstus apvieno. Asinsradnieku sarakstā attēloti visi kādas personas asinsradnieki — no kuriem viņš radies, vai kas no viņa radušies, vai ar kuriem kopā viņš radies no kādas trešās personas, — tā tad radinieki taisnās un sānu līnijās. Šāds asinsradnieku saraksts nepieciešams pilnīgai iedzimtības pētīšanai, bet noder arī mantošanas tiesību noskaidrošanai.

Asinsradinieku saraksta paplašinājums ir radu saraksts, kas aptver visus radus — arī no citām dzimtām ieprecēto sievu senčus, tā tad atspoguļo radniecību un svainību. Sādā nozīmē radu sarakstu uztvēris un tā schēmatisku attēlošanu atrisinajis Čželicers, viņa ieteiktā metode kopā ar apzīmējumiem dota III tabulā /27/. Vēl plašāki radu saraksta jēdzienu uztvēris Devrjēns, kas par pilnīgu radu sarakstu uzskata tādu, kurā attēloti trešās pakāpes senči, to visi pēcnācēji, šo sievas ar senčiem līdz trešai pakāpei un arī šo senču pēcnācēji līdz ar sievām un to radiem. Tādu sarakstu tad viņš uzskata par kādas personas ģenealoģiskā stāvokļa pilnīgu attēlojumu /28/, un grafiskā ziņā tālāk arī vairs nav iespējams iet.

Avoti.

Ģenealoģisks avots ir viss, kas noder par pierādijumu kādai ģenealoģiskai norisei vai dod iespēju gūt kādus ģenealoģiskus datus. Neiespējami šos avotus visus pieminēt, gandrīz jebkura lieta īpatnējos apstākļos var noderēt kā ģenealoģisks avots. Šeit norādīsim tikai parastāko avotu grupas un sīkāki pakavēsimies pie vissvarīgākiem. Ģenealoģiskie avoti iedalami trīs galvenās grupās:
1) mutvārdu liecības,
2) rakstīti avoti un
3) monumentalie avoti /29/.

Mutvārdu liecības ir pirmatnējākais no visiem vēsturiskiem avotiem. Radu atmiņas parasti nesniedzas tālāk kā trīs paaudzes atpakaļ, un tās pašas var izmantot tikai kritiski pieejot. Kaut gan atmiņas uzskatamas par vienu no nedrošākiem avotiem, tomēr tās labi noder kā norādijums drošāku avotu atrašanai. Lai iegūtu norādijumus par dažiem dzimtas nozarojumiem, kas mainijuši dzīves vietu, vai par karā pazudušiem dzimtas locekļiem, radu atmiņas reizēm ir gluži neatsveramas, jo 19. g. s. otrā pusē daudzkārt ir grūti gūt skaidru ainu par dzimtas locekļu kustību, un par svešumā mirušiem šejienes baznīcu grāmatas klusē. Mutvārdu liecības var arī dot lielāku skaidrību par atsevišķu dzimtas locekļu sabiedrisko stāvokli un nodarbošanos /30/. Tāpat ziņas par senču izskatu un raksturu bieži vien atrodamas tikai radu atmiņās. Ja iespēja salīdzināt vairāku radu atmiņas, var iegūt diezgan paļāvīgus datus.

Parasti viegli atceras ziņas par senča izskatu (liela vai maza auguma, kalsns vai drukns, gaišmatis vai tumšmatis, īpatnības sejā un apģērbā, rīcībā un valodā), nodarbošanos, izglītību (kādās skolās gājis), sievu un bērniem (kurp tie aizgājuši), miršanu (ar ko slimojis, ar ko nomiris, kur apglabāts). Par ienācējiem parasti zina pateikt, no kurienes tie atnākuši. Par gājējiem un amatniekiem, kas daudz maina dzīves vietu, pēc radu un paziņu atmiņām var noskaidrot, kādās vietās tie dzīvojuši, tā reizēm stipri atvieglojot filiacijas pierādīšanu. Parastās grūtības, iztaujājot radus un paziņas:
1) neatceras gadu skaitļus, kad kāds dzimis, precējies, miris vai mainījis dzīves vietu, bet gan atceras, cik pats stāstītājs toreiz bijis vecs, vai arī spēj salīdzināt ar kadu citu jau datētu notikumu pēc tā tad var noteikt gadu vismaz tuveni;
2) bieži neatceras vecāko senču vārdus, aizbildinoties, ka saukuši tāpat par veco tēvu, šomāti, ciemmāti vai kaut kā iesaukājuši (palamas). Parasti nebūs grūtību šādu personu identificēt ar citu avotu palīdzību, ja vien būs konstatēta radniecība ar kādu citu, jau zinamu, dzimtas locekli;
3) ar sevišķu kritiku jāpieiet ziņām par spējām vai rakstura īpašībām, tikumiem un netikumiem, jo te ziņas bieži var būt tendenciozas vai nu pārāk labvēlīgas, vai atkal nenovēlīgas. Daudz atkarājas arī no paša stāstītāja novērošanas un spriešanas spējām, bet spilgtākās liecības tomēr noder (vērīgs skolā, paviegls, liels dzērājs). Šādu ziņu objektivitate pavairojas, ja iespējams iztaujāt atseviški vairākas personas.

Izmantodami mutvārdu avotus, dzimtu vēstures pētnieki var savākt arī daudz derīga materiala latviešu kulturas un saimniecības vēsturei. Vecāko laužu atmiņas par pirmajām pagastskolām (skolēnu dzīve, mācību gaita un paņēmieni, arī vēl mājmācība un bērnu pārklaušināšana), par klaušu gaitām, māju iepirkšanu (iepirkšanas noteikumi, muižnieku patvaļības, zemnieku savstarpēja palīdzība, arī mazdūšība un intrigas, lielā ,,tautas staigāšana", izlikto saimnieku liktenis), saimniekošanu (laukkopības veidi un darba paņēmieni, līdumi un plēsumi, tālās pļavas, ēku celšana, talkas), iešanu uz "siltām zemēm", peļņā iešanu (amatnieku parašas un dzīves veids, aroda mācīšanās, meistaru uzvārdi un uzņēmība), pagasta valdes un tiesas darbību (vēlēšanas, darbība, magazīna), zaldātos ņemšanu (rekrūšu ķeršana, rekrušu lādes, māju norakstīšana dēliem, pie lozēm iešana, vaļā taisīšanās, dzīve kara dienestā — jāprot gan atškirt pārspīlējumus no īstenības), reliģisko dzīvi (svētrīti mājās, baznīcā iešana, pātaros braukšana; arī brāļu draudžu saiešanas un teicēji, pāriešana pareizticībā) un parašām (godi, svētki, dažādi sadzīves gadijumi) palīdzēs zinātniekiem noskaidrot, kā viens otrs likums, norma vai priekšraksts īstenībā realizējies. Analogas atmiņas par pilsētnieku dzīvi noderēs kā materials latviešu lomas raksturošanai pilsetas. Ģenealogam ar šadam atmiņam savā darbā jāsastopas gribot negribot, kādēļ atliek tikai tās objektivi fiksēt.

Rakstīto avotu vidū vispirms atzīmējami dokumenti un saraksti ar dokumentarisku vērtību — gan tīri ģenealoģiska satura, gan dažāda satura, kur ģenealoģiskās ziņas atrodamas citu ziņu starpā. Tīri ģenealoģiska satura dokumenti ir laulības, dzimšanas un miršanas apliecības, pases, apliecināti izraksti no metriskām grāmatām vai ģimeņu sarakstiem. Šādu atsevišķu dokumentu par dzimtas locekļiem būs uzglabājies maz, kādēļ parasti būs jāuzmeklē tie reģistri, uz kuru pamata šie dokumenti sastādīti. Tādi mūsu apstākļos ir baznīcu metriskās grāmatas, dvēseļu reviziju saraksti, pagastu ruļļi un ģimeņu saraksti /31/. Šie galvenie avoti tālāk aplūkoti sīkāk.

No dažāda satura dokumentiem atzīmējami šādi saraksti un reģistri ar ģenealogam vērtīgām ziņām: arklu revizijas /32/, muižu aktis, vaku gramatas, namnieku saraksti, amatu saraksti, kara vīru un ierēdņu saraksti, mājas grāmatas, zemes grāmatu aktis, skolu audzēkņu saraksti, universitatu matrikulas, biedrību biedru saraksti u. t. l. Arklu revizijās, muižu aktis un vaku grāmatās atzīmēti saimnieku vārdi, reizēm arī mājas iedzīvotāju skaits, tāpat šie ir vai vienīgie avoti, kas dod noteiktus datus par dzimtas locekļu saimnieciskiem pienākumiem, tā raksturojot zinamā mērā saimnieka rocību. Muižu aktīs reizēm atrodami izbēgušo zemnieku saraksti. Tālāk ģenealogu var interesēt daži citi dokumentu komplekti, kā tautas skaitīšanas materiali, dažu statistikas anketu materiali, nodokļu maksātāju saraksti, pierakstīšanās zīmes policijā u. t. l. Beidzot, katra personas sastapšanās ar valsts iestādēm atspoguļojas aktīs, no kurām ģenealoga darbā nozīmīgākās ir: tiesu aktis (galvenā kārtā mantošanas un aizbildniecības lietas), testamenti, laulības līgumi, mantas dalīšanas akti, pirkšanas un pārdošanas līgumi, nomas līgumi, senākos laikos arī lēņu grāmatas. Šī darba uzdevums nav sniegt sīkas norādes, kur attiecīgie avoti meklējami — pa daļai tie atrodami mūsu parastās vēstures dokumentu krātuvēs, pa daļai vēl nemaz nav apzināti.

Kritiski pieejot, ģenealogs var izmantot arī avotus, kam nav dokumentariska rakstura. Senāku laiku ģimeņu vēstures un chronikas latviešiem vēl nav publicētas, bet ir norādes, ka tādas tomēr uzglabājušās, vismaz Vidzemes apvidos, kur iesakņojies hernhutisms /33/. Toties samērā bieži sastopamas māju vai ģimenes bībeles, dziesmu un sprediķu grāmatas, kuru vāku iekšpusē ierakstīti ģenealoģiski dati un pat veseli ģimenes saraksti /34/. Atrodas arī pa chronikai ar plašāku saturu, kur blakus ģenealoģiskiem datiem atzīmēti ievērojamākie pagasta notikumi, kādēļ šādas chronikas nozīmīgas arī parējo tā pagasta dzimtu vēstures sarakstot. Divas šadas 19. g. s. laika grāmatas jau publicētas /35/. Novērtējot šādas chronikas kā avotus, jāņem vērā viņu sarakstītāja izglītība, spējas un nolūks. Viņas atvieglo radniecības izdibināšanu un datu sameklēšanu, dažu labu reizi papildina sausos oficialos datus. Jaunākos laikos sarakstītām dzimtu vēsturēm, ja rodas izdevība tām pieslēgties dzimtas nozarojumu pētīšanā, jāpieiet ar stingru ģenealoģisku kritiku. Kā avoti noder arī autobiografijas, memuari, dienas grāmatas un vēstules, jo palīdz gūt plašāku skatu un noskaidrot tādus apstākļus, par ko oficialie dati klusē, bet nereti ir stipri tendenciozi noskaņoti. Kopš laikrakstu iznākšanas laikiem, ģenealogs var tur atrast nekrologus, bēru sludinājumus, tiesu ziņas u. c. rakstus. Atsevišķus datus dod saderināšanās un laulību paziņojumi, bēru lapiņas, kritušo saraksti, adresu grāmatas. Pēdējā laikā daudz izdotās pagastu, draudžu un novadu monografijās atrodami gan konkreti ģenealoģiski dati, gan avotu norādes, gan arī šie darbi palīdz noskaidrot fonu, uz kā projicējama dzimtas vēsture.

Monumentalie avoti ir dažādi lietišķās kulturas veidojumi un mākslas darbi, kas palīdz noskaidrot vai papildināt ģenealoģiskos datus. Monumentaliem avotiem pieskaitami vispirmā kārtā kapu pieminekļi, krusti un plāksnes, kuru ieraksti parasti dod ģenealoģiskas ziņas — bez uzvārda un vārda arī dzimšanas un miršanas gadus vai vecumu, sabiedrisko stāvokli, pat veselu ģimenes sarakstu vai norādi uz vecākiem un piederīgiem. Atskaitot atsevišķus gadijumus, latviešu dzimtām šādi avoti nebūs vecāki par simt gadiem, jo ieraksti koka krustos un kapu zīmēs ilgāki neiztur, bet ķeta un akmens krusti parādās tikai 19. g. s. otrā pusē /36/. Tālāk ģenealogu interesē piemiņas plaksnes kritušiem kara vai izciliem darbiniekiem, ieraksti uz dāvanām kāzu un jubileju gadijumos, ieraksti laulību gredzenos. Krūšu tēli, portreti, zīmējumi un fotografijas var dot nevien antropometriskus datus, bet arī noderēt kā tīri ģenealoģisku ziņu avoti, ja uz tiem ir attiecīgi uzraksti. Šo avotu apzināšanā vēl maz kas darīts, bet šķiet, ka atsevišķos gadijumos varēs atrast latviešu senčiem šādus avotus līdz pat 19. g. s. sākumam vai pat vēl agrāk /37/. Trūkst mums arī pētijumu par šādu avotu zinātnisku izmantošanu ģenealoģijas vajadzībām. Bez jau plašāk pazīstamiem kuršu ķoniņu vapeņiem un zīmogiem kā avots ģenealogam var noderēt īpašumu zīmes, jo tās bijušas saistītas pie mājas un personas /38/, tā tad tuvu rada ģerboņa jēdzienam.

1 Otto Forst-Battaglia, Genealogie (Leipzig-Berlin, 1913), 3. lp.

2 Ottokar Lorenz, Lehrbuch der gesamten wissenschaftlichen Genealogie (Berlin, 1898), 3. lp.

3 O. Forst-Battaglia, op. cit., 6. lp.

4 Turpat, 7. lp. Dr. Walter Scheidt, Einfuehrung in die naturwissenschaftliche Familienkunde (Mūnchen, 1923). Latvijā ar šiem jautājumiem nodarbojas 1938. gadā pie Veselības veicināšanas biedrības nodibinātais Tautas dzīvā spēka pētīšanas instituts.

5 Turpat, 7. un 8. lp.

6 E. Keyser, ,,Die Erforschung der deutschen Bevoelkerungsgeschichte im Jahre 1936", Vierteljahrschrift fuer Social und Wirtschaftsgeschichte, 30. Bd. (1937), 164. un sek. lp.

7 O. Forst-Battaglia, op. cit; 16. lp.

8 Turpat, 59. lp.

9 Sal. Latvijas Civillikuma 147.—149. §.

10 O. Forst-Battaglia, op. cit., 17. lp.

11 Sal. Latvijas Civillikuma 39., 146., 152., 153. un 154. §.

12 O. Forst-Battaglia, op. cit., 18. un sek. lp.

13 Turpat, 60. un sek. lp.

14 Šaurākā nozīmē par radniecību sauc attiecības, kas radušās ar dzimšanu, bet viena laulātā attiecības ar otra radiniekiem sauc par svainību. Svainības pakāpe ar vienu no laulātiem ir tāda pati, kā radniecības pakāpe ar otru.
       Radniecības pakāpju un līniju aprakstos pieturēsimies pie Latvijas Civillikuma 1 daļas III nodalā (206—215. §) noteikti definētajām radniecības attiecībām un nodibinātās terminoloģijas.

15 Dr. phil. Eduard Heydenreich, Handbuch der praktischen Genealogie (Leipzig, 1913), Bd. I, 45. lp.

16 Hāgers katru senču pakāpi apzīmē ar romiešu ciparu, bet atsevišķus senčus tanī — ar arabu cipariem, piem., I 1 tēvs, II 4 mātes māte. Plašāki izplatīta ir Kēkules (Dr. S. Kekule von Stradonitz) sistema, kur visus senčus augšupēji numerē pēc kārtas, sākot ar pašu pētijamo personu:
1 — pētijamā persona, 2, 3 — vecāki, 4, 5, 6, 7 — vecāku vecāki etc. Nepāru skaitļi arvien norāda sievietes (izņemot varbūt pašu 1), pāru skaitļi— vīriešus. Tēvam arvien divkāršots bērna numurs, mātei — divkāršots + 1, tēvatēvam — četrkāršots etc. Pie lielākiem skaitļiem senču pakāpi un radniecibas attiecības atrod pēc tuvākās lejup ejošās skaitļa 2 pakāpes; piem., 35. sencim tuvākā 2 pakāpe ir 32 — tā tad 5. pakāpes sencis, bet atlikums 3 rāda, ka tas tēvatēva tēvamātes tēvs. Pievienotajā 1 tabulā ir Kēkules sistemas apzīmējumi.

17 O. Lorenz, op. cit; 290. lp.

18 O. Forst-Battaglia, op. cit., 13. lp.

19 Erbhaeufung, Ahnengleichheit — sal. A. Hoffmann Rassenhygiene, Erblehre, Familienkunde (Erfurt, 1935), 13. lp.

20 O. Forst-Battaglia, op. cit., 13. lp. Arī I tabulas apakšstūrī jūtams senču implekss — 27. un 31. sencis ir brāļu bērni trešā augumā.

21 J. Straubergs, Rīgas latviešu pirmās nacionalās ciņas 18. g. s. (Rīgā, 1936.), 18. lp.

22 E. Heydenreich, op. cit., Bd. I, 43. lp.

23 Pieskaņojoties Latvijas Civillikuma terminoloģijai, dzimtas sarakstu vajadzētu saukt par cilts sarakstu, jo te cilts definēta kā tādu radinieku kopiba, kas cēlušies no vienas kopējas trešās personas (209. §). Kaut gan šāda terminoloģija ir senāka (jau 1819. g. Vidzemes zemnieku likumu 11. § runā par uzvārdu pielikšanu katra zemnieka ciltij), tomēr tagad vēsturnieki par cilti mēdz dēvēt lielāku radinieku kopību, paturot mūsu vajadzībai dzimtas vārdu.

24 Zarotie ciltskoki izstādē ,,Darbs un atpūta" (pa daļai redzami attēlā Sējējs, 1939. Nr. 4., 437. lp.) mēģina attēlot arī dzimtas loceklu mūža garumu, bet ši dinamisma dēļ neatšķir atsevišķas paaudzes un nedod labu pārskatamību. Sarežģītais zīmējums labi neļaujas vienkrāsainam attēlojumam.

25 Pētīšanas darbā ērtākā ir numeracija dzimtas locekļu ,,atrašanas" kārtībā, piem.: 1 — pētijamās personas tēvs; 2, 3, 4, 5, 6, 7 — pētijamā persona ar brāļiem un māsām; 8, 9, 10 — pētijamās personas berni; 11, 12, 13 — tēva brāļi un māsas; 14 līdz 17 — vectēvs ar saviem brāļiem un māsām; 18 — vectēva tēvs, u. t. t.; 37 — vēlāk konstatēta vectēva māsa. Sievas apzīmē ar vīra numuru un burtu s, piem. 18s — vectēva māte. (Sal. O. Spohr, ,,Wie beginnt man familiengeschichtliche Forschungen?" Praktikum fuer Familienforscher, Heft 1, Leipzig, 1924, 7. lp.)
       Pētījumu rezultatus sakopojot un sarakstot dzimtas vēsturi, parasti numeraciju sāk ar dzimtstēvu un tad turpina lejupēji, numerējot pēc kārtas visus tālākos dzimtas locekļus. Pārskatamibas labā var kārtas numuram priekšā ar romiešu cipariem atzīmēt paaudzi, piem. III 14 — dzimtas 14. loceklis, ietelp trešā paaudzē. Retāki numeraciju šķiro pa dzimtas nozarojumiem, liekot ciparu priekšā senču vārda pirmos burtus.

26 A. Hoffmann, Rassenhygiene, Erblehre, Familienkunde, 6. un sek. lp. Četrstūri apzīmē vīriešus, ripiņas — sievietes, trijstūri — nenoskaidrota dzimuma. Gulsvitra zem figurām vieno vecākus, gulsvītra virs figurām — brāļus un māsas, stāvsvītra abu gulsvītru starpā vieno vecākus ar bērniem vienā ģimenē. Kreisā malā zīmēti vecākie bērni, kas uz labo pusi pakāpeniski pāriet jaunākos. Dvīņus apzīmē divas cieši blakus zīmētas figuras. Uzskatamības dēļ atmesta arī atseviško dzimtas locekļu numeracija.

27 Dr. Crzellitzer, ,,Methodik der graphischen Darstellung der Verwandtschaft" etc. Bericht ueber den II Kurs mit Kongress fuer Familienforschung, Vererbungs- und Regenerationslehre, in Giessen von 9. bis 13. April 1912 (Halle a. S., 1912). Atreferēts arī Heydenreich Handbuch. Bd. I, 49. un sek. lp. Apzīmējumos Čželicers pieturas pie Kēkules sistemas, tikai ar 1 apzīmēdams tēvu, nevis pašu pētijamo personu, jo uzskata, ka neviens nevar būt pats sev rada. Tad: 2 — māte, 3 — tēva tēvs, 4 — tēva māte, 5 — mātes tēvs etc. Brāļu un māsu apzīmēšanai lieto burtus pirms attiecīgā skaitļa vecākiem un burtus pēc attiecīgā skaitļa jaunākiem (par ar skaitli apzīmēto personu). Vīriešu kārtas personas zīmē kā četrstūrus, sieviešu — kā apļus, tekstā attiecīgo apzimējumu liek stūrainās resp. apaļās iekavās: [a2] — mātes vecākais brālis, (4c) — tēva mātes jaunākā māsa. Šo personu bērnus apzīmē ar grieķu burtiem pēc tāda paša principa: [ [a2]a ] ir [a2] vecākais dēls; ([3b]g ) ir [3b] trešais un sieviešu kārtas bērns, tā tad pētijamās personas tēva māsīca no vectēva puses. Pats Čželicers pētījamo personu kopā ar tās brāļiem un māsām schēmā atzīmē kā ,,centru" un sīkāki attēlo schēmas apakšā, bet vēlākie ģenealogi (piem. Dr. W. Scheidt, Familienbuch, 8. lp.) tos jau iezīmē schēmas vidū, apzīmējot alfabeta lielajiem burtiem. Šādu radu schēmu dažādi izkrāsojot, var ērti sekot pētijamām īpašībām vai apstākļiem.

28 E. Devrient, Familienforschang (Leipzig u. Berlin, 1911), 103. un sek. lp.

29 O. Forst-Battaglia, op. cit., 26. un sek. lp.

30 Autoram gadijies piemērs, kur kāds dzimtas loceklis, kas dzīvojis Rīgā, baznīcas grāmatās viscaur atzīmēts par mūrnieku, bet īstenībā darbojies ka privatadvokats, dievvārdu sludinātājs un stāstu rakstnieks. Citā gadijumā atkal samērā ievērojams mūrnieku meistars konsekventi dēvēts par kalpu.

31 Latvijas likumi piešķir metrisku apliecību nozīmi vienīgi dzimtsarakstu nodaļu vai garīdznieku izdotiem apliecinātiem izrakstiem vai ierakstu norakstiem no civilstāvokļa aktu reģistriem resp. baznīcu metriskām grāmatām (Noteikumi par civilstāvokļa aktu reģistraciju, 37. p.). Agrākās Krievijas likumi personas civilstāvokļa apliecināšanai atzina par pilnvērtīgiem bez metriskām grāmatām arī reviziju sarakstus (Svod zakonov R.I. 1899., T. IX, str. 858), kaut gan abēji reģistri ne vienmēr saskan.

32 Poļu laiku reviziju materiali Latvijā neglabājas un nav arī kautcik pilnīgi publicēti. No zviedru laiku Vidzemes arklu revizijām publicētas 1601. (A. Švābe) un 1638. (E. Dunsdorfs, vēl nenobeigta) gada revizijas, vispārēju pārskatu dod E. Dunsdorfa Vidzemes arklu revizijas 1601.—1638. (Rigā, 1938.) un ,,Divu zviedru laiku Vidzemes kadastru jubileja", SM 1938, III. 19—29. lp.
     1688. g. arklu revizijas materiali atrodas LVA, ERKA un KA. Bez tam LVA glabājas krievu laiku arklu reviziju materiali par 1724., 1731., 1738., 1744. (visi LVA Vidzemes arklu reviziju fondā) un 1757./59. g. (pēdējie vēl nesakārtotā veidā LVA Rvspb). Muižu aktīs un vaku grāmatās, kas glabājas LVA atsevišķā fondā, nereti atrodamas vaku grāmatas arī par citiem gadiem. Kurzemē un Zemgalē arklu reviziju sarakstu vietā jāiztiek ar vaku grāmatām, kas plašākā skaitā uzglabājušās tikai sākot ar 17. g. s. beigām (LVA Kurzemes kameralvaldes un Kurzemes hercogistes archivs).

33 H. Enzeliņš, Atskats Trikātas novada senatnē (Rīgā, 1931.), 23. lp. Plānēniešos uzglabāti ap 50 gab. 18. g. s. dzīves apraksti, pa daļai publicēta Jaunbrenguļu Daudžu māju Dauvartu ģimenes chronika 1769.—1872. Sal. arī L. Adamoviča ,,Skangaļu Jēkabs" SM 1938. II 7—11 lp.

34 Sal. P. Bērents, Āraižu baznīca (Cēsīs, 1927), 101. lp.

35 J. Austriņš, Laiku - Grahmata preeksch Jaun Brengul, Zempa un Jaun Wahles pagasteem (Rīgā, 1928.) aptver 1863.—87. g. Anonima Laika Grahmata. Anno Christi 1812, publicējis M. Stepermanis ,,Kāda 1812. gada latviešu laika grāmata", LVIŽ. 1938. 4. 633. un sek. lp., dod ziņas par Rucavas novada dzīvi 1812.—58. g.

36 Sal. E. Dunsdorfs, ,,Gaŗezera senraksti", Gaŗezera Raksti V, 15. lp. (Rīgā, 1934.).

37 Baložu Jēkaba 1817. g. portrets (gleznojis St. Roze) reproducēts SM 1938. I. 156. lp.; H. Brigenes albums ar Lēdurgas un Limbažu latviešu portretiem 1831.- 4. g., pa daļai publicējis K. Straubergs ,,Limbaži un Lēdurga 19. g. s. trīsdesmitos gados" SM 1936. IV. 127. un sek. lp.

38 Sādas domas izteicis jau A. Bīlenšteins (Holzbauten etc 207. lp.), tās apliecinājuši arī īpašuma zīmju vācēji vēlākos laikos. Ipašumu zīmes lietotas uz birkām bišu stropiem, darba rīkiem, traukiem, pajūgiem, malkas grēdām, kapu krustiem un pat paraksta vietā. Visvairāk īpašumu zīmes konstatētas Kurzemē, bet sastopamas arī Vidzemē (Lēdmanes birkas). Daļa Nīcas, Piltenes, Zūru, Zīru, Mazirves un Lēdmanes īpašuma zīmju līdz ar savācēju komentariem publicēta Latvijas Saulē 1924. g. 231., 239. lp., 1925. g. 331., 347. lp., 1926. g. 413., 419., 449., 495., 500., 524., 530. lp., 1927. g. 567., 577., 582., 596. lp.