ASV mormoņu baznīcai piederošā Jutas štata ģenealoģiskā biedrība vēlas iegūt savā īpašumā mikrofilmas no visām Latvijas baznīcu grāmatām, kas atrodas Valsts vēstures arhivā. Pret to iebilst gan Latvijas lielākās tradicionālās konfesijas, gan arhīva vadība. Tomēr diskusijas arī ar augstu politisku figūru iejaukšanos turpinās jau sesto gadu. Izskaidrojot sava piedāvājuma mērķus, vai tie ir altruistiski, reliģiski vai veikalnieciski - pretrunās nonāk paši mormoņi.

Dīvainais darījums

Kārtējais pārrunu raunds norisēja šo ceturtdien. Valsts arhīvu vadība tikās ar mormoņu baznīcas pārstāvjiem - vietējās Pēdējās dienas Svētā Jēzus Kristus baznīcas Rīgas centra draudzes prezidentu Gvido Senkānu un Leroju Billbergu no Zviedrijas, kas stādījās priekšā kā Skandināvijas un Baltijas valstu ģenealoģiskās izpētes centra direktors; uz viņa vizitkartes gan minēta arī mormoņu jeb Pēdējās dienas Svētā Jēzus Kristus baznīca.

Mormoņu piedāvājums ir šāds: par iespēju nokopēt visas arhīva baznīcu grāmatas viņi dod tehniskās iekārtas mikrofilmēšanai, kuras pēc tam paliek arhīvam, un algo cilvēku filmēšanai. Par katru kopiju arhīvs saņem 10 centu. Negatīvās sudraba filmiņas aizceļo uz mormoņu glabātuvēm klintīs Jutas štatā, bet pozitiväs tiek atstātas arhīvam. G. Senkāns, kas vienlaikus ieņem arī atbildīgu posteni Unibankā, vairākkārt uzsvēra, ka šī darbība nav saistīta ar reliģiju, tas ir biznesa piedāvājums.

Valsts arhīvu ģenerāldirekcijas ģenerāldirektors Valdis Štāls to vērtē kā gauži neizdevīgu biznesu: «Kāpēc mums jāatdod uz ārzemēm sava nacionālā bagātība? Tā ir nabagu nelaime - par pusvelti atdot informāciju, kas nākotnē varētu gūt peļņu. » Pozitīvās filmas, kas pēc darījuma paliktu mūsu arhīvam, jau pēc trim gadiem jāatjauno. Savukārt negatīvās sudraba mikrofilmas, kas var stāvēt vismaz 200 gadu, sen jau būtu pāri okeānam. Kopā ar līgumu, kas paredz mormoņiem brīvas tiesības gan publicēt, gan pārdot mikrofilmas.

«Cik esmu uzzinājis no Krievijas, Ukrainas, Lietuvas un Igaunijas arhīvu darbiniekiem, biedrības atlīdzība par mikrofilmēšanu nebūt nav tāda, kā sākotnēji solīts,» stāsta V. Štāls.

Nav izslēgts, ka organizācija cerējusi arī uz lēto latviešu darbaspēku. Par to liecina fakts, ka 1992. gadā, kad sarunas sākušās, mormoņi piedāvājuši maksāt cilvēkam, kas viņiem kopēs, algu Ls 28 mēnesī. Kad V. Štāls mēģinājis noskaidrot, cik par tādu darbu saņem Zviedrijā, atklājies, ka 10 reižu vairāk.

Nesavtīgs bizness?

« Ja mormoņi piekristu izcenojumiem, kas pastāv Latvijas Republikā, mums nebūtu pamata liegt viņiem mikrofilmēt, taču tikai 10% no arhīva materiāliem. Bet vini vēlas to darīt astoņas reizes lētāk, turklāt neierobežotā daudzumā, » komentē ģenerāldirektors. «Viņi piedāvā 10 centu, tātad apmēram 5 santimus par mikrofilmas kopiju ar brīvām izmantošanas iespējām nākotnē - gan publicēt, gan tirgot. Parasti arhīvā par kopiju jāmaksā 30 līdz 40 santīmu. Kādēļ mums jāļauj Ģenealoģiskajai biedrībai no Jutas štata kopēt par 5 santīmiem, bet Latvijas nodokļu maksātājiem par to jāmaksā astoņreiz vairāk?»

Kā lēš V. Štāls, par parasto cenu pārfotografējot atļauto desmito daļu arhīva, mormoņu organizācijai būtu jārēķinās ar aptuveni Ls 30 000 lidz 40 000. L. Billbergs, vaicāts par iespēju pirkt atļautos 10% kopiju par valsts piedāvāto cenu, Neatkarīgajai aizbildinājās ar to, ka nav nozīmes apspriest līgumu, kas netiek noslēgts.

«Man ir informācija no Polijas un Lietuvas, ka no šīm valstīm iegūto informāciju mormoņi pārdevuši tālāk par trīsreiz lielāku cenu,» diskusijā izteicās V. Štāls. L. Billbergs gan to noliedza, aizbildinoties, ka biedrība informāciju vispār nepārdod, tikai iekasējot naudu par pārkopēšanas pakalpojumu pašizmaksu: «Mūsu mērķis ir tikai palīdzēt cilvēkiem pašiem veikt ģenealoģiskos pētījumus.»

Tomēr nav zināms, par kādiem līdzekļiem dzīvo un pa visu pasauli braukā L. Billbergam līdzīgi starpnieki. Tiesa, gan G. Senkāns, gan L. Billbergs pirms tam vairākkārt pieminēja, ka tas ir bizness. Kāds gan var būt bizness, ja nav peļņas?

Kategoriska nostāja

Piecu lielāko tradicionālo Latvijas baznīcu vadība mormoņu baznīcas piedāvājumu uztvēra ar sašutumu.

«Uzskatu, ka šī informācija nav dodama mormoņiem, jo vairāk tāpēc, ka nav zināms, kādiem mērķiem viņi faktiski izmantos šo informāciju,» teikts Romas katoļu baznīcas arhibīskapa Jāņa Pujata parakstitajā paziņojumā Tieslietu ministrijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamentam.

Pret lūgumu kopēt vecticībnieķu konfesijas lietas kategoriski iebilst Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudze. Protestē Latvijas pareizticīgās baznīcas sinodes Rīgas un visas Latvijas arhibīskaps Aleksandrs.

«Neredzu nekādas nepieciešamības jebkādu ebreju draudžu tautu dokumentu un informācijas izdošanā mormoņu baznīcai un iestādēm, kuriem nav sakara ar ebreju tautu,» paziņoja virsrabīns Natans Barkāns.

«Baznīcas grāmatas, metrikas patiesībā ir konfidenciāli dokumenti. (..) Ja vajadzīgas kādas ziņas no tām, mūsu cilvēki paši meklē un izsniedz izrakstu. Tā ir konfidenciāla informācija, kam ir iespaids arī uz īpašumtiesībām, Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas nostāju pamatoja arhibīskapa referents Jānis Ginters.

Savukārt Maskavā 1992. gadā kristītais mormoņu pionieris Latvijā G. Senkāns uzskata, ka vienas baznīcas viedoklis par otru baznīcu nevar būt objektīvs un baznīcu arhīvi tagad ir valsts īpašums, par kuru arī jālemj valstij

Dvēseļu pārpirkšana?

Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas iesniegumā Tieslietu ministrijai minēta vēl kāda nianse: «Mormonu kulta praksē ir kristīties par mirušajiem. Mums ir pamatotas bažas, ka runa ir ne tik daudz par ģenealoģiskajiem pētījumiem, bet par grāmatās mineto mirušo vārdu izmantošanu mormoņu kultā. Uzskatäm, ka to mirušo personu vārdu, kuri dzīvojuši un miruši, turoties pie luteriskās baznīcas, iespējama izmantošana Mormoņu kultā, būtu viņu piemiņas un mūsu tautas vēsturiskās identitātes zaimošana.»

«Pēc mūsu baznīcas rīcībā esošās informācijas, mormoņu baznīca praktizē kristīšanos par mirušiem cilvēkiem, piemēram, ja kāds no tuviniekiem miris, nebūdams kristīts, viņa pēcnācēji var kristīties arī par šiem mirušajiem cilvēkiem. Taču mums ir bažas, ka šādas pēcnāves manipulācijas varētu tikt izdarītas arī ar mūsu draudzes mirušo locekļu vārdiem, » paziņojuma tekstu komentēja arhibīskapa referents.

Augsti aizstāvji

Diskusijas ilgst jau kopš 1992. gada, bijis gan politisks spiediens, gan slēpti korupcijas mēģinājumi. «Mūsu nepiekāpības dēļ jau trīs reizes mainīta mormonu vadība Baltijā,» vērtē V. Štāls. Taču mormoņiem, kuri pašlaik Latvijā, ir tikai neliela saujiņa, ap 200 ticīgo, patiešām ir liela ietekme.

Neatkarīgajai bija iespēja iepazīties ar 1994. gada saraksti starp toreizējiem Latvijas vēstnieku ASV Ojāru Kalniņu un Tieslietu ministrijas Reliģijas lietu nodaļas vadītāju Antonu Seikstu. Sarakstes iemesls - likumdošanas dēļ uz laiku atteiktā mormoņu draudzes reģistrācija. O. Kalniņš raksta: « .. reģistrācijas atteikums var radīt visai nevēlamas politiskas sekas.» Uzskaitot, cik daudzas politiski nozīmīgas personas ASV pieder pie mormoņu baznīcas, turprnāk teikts: «Nav grüti iedomāties, kāda pret Latviju vērsta kampaņa var sākties ASV, ja mormoņu baznīcas vadība nolems ko tādu sākt, kas nebūt nav izslēgts.» O. Kalniņš gan piebilst, ka viņa nolūks neesot ietekmēt lēmumu pieņemšanas kārtību valdības iestādēs.

«.. vienīgais iemesls, kāpēc mormoņu draudze pagaidām ir nereģistrēta, ir Latvijas Republikas likuma prasība, ka reliģiskās organizācijas, kas pirmo reizi uzsāk savu darbību valstī, ir reģistrējamas pēc trim gadiem, kuru laikā jāpārliecinās par to lojalitāti pret valsti un citām reliģiskām organizācijām. Pārkāpjot šo prasību mormoņu gadījumā, Tieslietu ministrijā automātiski būtu jāreģistrē Šri-Radžniša, Šri-Činmoja, Baha-Ulla, sātanistu, Jehovas liecinieku utt. u.tml. kustības,» teikts A. Seiksta atbildes vēstulē, nobeigumā piebilstot: «Tuvākajā laikā domāju sagatavot plašu informāciju visiem vēstniekiem par valsts un reliģisko organizāciju attiecību sfēru mūsu valstī un par stāvokli Latvijas baznīcās, jo bez šādas informācijas tiek piekopta apšaubāma prakse, kad ar ministru vai vēstnieku starpniecību tiek mēģināts apiet likumu, lai panāktu vēlamo efektu kādā konkrētā lietā.» Taču 1995. gadā likumdošana mainījās, un mormoņu draudze nevilcinoties reģistrējās.

Uzmanību - mormoņi!

«Esmu ieinteresēts starpvalstu līgumos par informācijas apmaiņu, taču ekvivalentu apmaiņu, » uzsver V. Štāls. Kā skaidro Valsts vēstures arhīva direktors Nikolajs Rižovs, pašlaik jau notiek mūsu arhīva materiālu mikrofilmēšana, tā varētu būt pabeigta divu līdz piecu gadu laikā. Tad arī, pretī dodot informāciju no saviem arhīviem, mormoņu ģenealoģiskā biedrība varētu sadarboties ar Latvijas Valsts vēstures arhīvu. Tiesa, ierosinājumu veidot vienu Ģenealoģiskās biedrības centru Baltijas valstīs, kur, sadarbojoties informācijas apmaiņā, pie visas pasaules arhīvu zinām varētu piekļūt šā reģiona iedzīvotāji, L. Billbergs noraidīja - te neesot pietiekami daudz viņu ticības piekritēju.

Pēc starptautiskām normām pastāv baznīcas grāmatā veikto personiska rakstura ierakstu aizsardziba. Starptautiskais liegums informācijai par privātpersonu ir 75 gadi.

Neoficiāla informācija vēsta, ka atsevišķi mormonisma piekritēji iespēju piekļūt baznīcas grāmatām meklējuši ne tikai Valsts arhīvā, bet arī baznīcäs, mēģinot apvārdot vai uzpirkt baznīcu kalpotājus vai draudzes padomes locekļus. Arī J. Ginters atzīst, ka « .. teorētiski tas ir iespējams. (..) Draudzes jābrīdina būt uzmanīgākām pret šiem dokumentiem.»