Lusila Le Rū (Lucille Le Roux) no Dienvidāfrikas meklē sava vectēva radus Latvijā. Sakari ar radiem pakāpeniski izzuda pēc vectēva nāves 1958. gadā.

Lusilas vectēvs Jēkabs Krišjānis Smiltnieks (Jacob Christian Smiltneek) ir dzimis 1878. gada 1. jūnijā Rīgā. Vienīgais dokuments, kas ir Lusilas rīcībā, vēl precizē - Rīgā, Viesmaliese. Ko varētu nozīmēt šis "Viesmaliese", nav saprotams. Dokumentu ar šīm ziņām var apskatīt šeit.

Viņa tēvs bija Jēkabs Smiltnieks, dzimis 1839. gadā un miris 1900. gadā. Māte Lībe, dzimusi 1843.gadā un mirusi 1915. gadā.

Citi ģimenes locekļi, par kuriem Lucilai ir kādas ziņas, bija:
Krišānis Smiltnieks, dzimis 1872. gadā, viņam bija sieva Anna.
Krišjāņa meita Zelma Smiltnieks, dzimusi 1904.gadā
Jānis Smiltnieks, dzimis 1874. gadā, viņam bija sieva Milda.
Voldemārs Smiltnieks, dzimis 1876. gadā.
Alīda Smiltnieks, dzimusi 1914.gadā, apprecējusies ar Artūru Veinbergu un emigrējusi uz Austrāliju pēc kara.

Krišjānis, Jānis un Voldemārs varētu būt Jēkaba brāļi, bet Alīda, acīmredzot, bija krietni jaunāka par viņiem un varētu būt meita kādam no brāļiem.

Apmēram 1899. gadā J.K.Smiltnieks ieradās Keiptaunā, Dienvidāfrikā. Lusila atceras vectēva stāstīto, ka tēvs piedāvājis viņam apgūt vienu no 10 amatiem vai arī braukt uz ārzemēm. Jēkabs apguvis amatu, bet tad saslimis ar kādu krūšu kaiti un tad tika nolemts viņu sūtīt uz kādu no dienvidu zemēm. Kāpēc tieši uz Dienvidāfriku, nav zināms. Bet visu dzīvi viņš nodzīvoja šajā zemē, strādādams par kurpnieku kāda indieša darbnīcā.

Viņš uzturēja sakarus ar radiem Latvijā visu laiku. Lusila ir atradusi vecos papīros aploksni ar uzrakstītu adresi:

Mrs Z. Druva
Jelgava
Im. Sudmaļa iela (bulv.?) 9 - 9
LATVIJAS P.S. R.

Viņa ir pārliecināta, ka šī ir Zelmas Smiltnieks adrese. Zelma sarakstījās ar Jēkaba meitu Mildu Dienvidāfrikā arī pēc Jēkaba nāves, kaut arī gan Zelmas angļu valodas, gan Mildas latviešu valodas zināšanas nebija pārāk labas.

Diemžēl, Jelgavas telefonu grāmatā pašlaik neviens cilvēks ar uzvārdu Druva nav minēts.

Lusilas rīcībā pašlaik ir tikai šādas fotogrāfijas:

Šī ir Jēkaba Smiltnieka fotogrāfija. Precīzs uzņemšanas laiks nav zināms, bet pēc ūsu un apģērba modes varētu domāt, ka tā ir uzņemta vēl pirms Pirmā pasaules kara, varbūt pat vēl Rīgā.

Šīs ir Zelmas Druvas dz. Smiltnieks fotogrāfijas Latvijā 1978. gadā.

Ja Jums ir kāda informācija par Smiltnieku un Zelmas Druvas ģimenēm, vai Jūs atpazīstat kādu no nofotogrāfētajām personām, lūdzu ziņojiet

Lusilai
lucilleleroux#absamail.co.znevajaga
Izmest tekstu 'nevajag' (paliks valsts kods - za) un # vietā ierakstīt @

vai, ja negribat rakstīt angliski, tad:
Bruno Martuzānam
bruno#latnet.lnevajagv
Arī vajag izmest tekstu 'nevajag' un # vietā ierakstīt @
Tel. 7085832 (LATNET)

Nekādas mantiskas pretenzijas par iespējamiem īpašumiem ne Lusila, ne viņas ģimenes locekļi nevar izvirzīt.

Par Jēkaba dzīvi Dienvidāfrikā stāsta šāds fragments no Lusilas le Rū vēstules vēstkopai ROOTS (B.Martuzāna tulkojums):

Man bija gandrīz 12 gadi, kad viņš nomira 1958.gada 2. novembrī 80 gadu vecumā.
Man patika klausīties viņa stāstos.
Stāsts par mana vectēva ierašanos bija šāds:

Visiem brāļiem tika dota iespēja izvēlēties apmācību vienā no 10 amatiem Latvijā vai doties uz ārzemēm. Viņš nolēma mācīties Latvijā.

Bet tad, tāpēc ka viņam vajadzēja siltāku klimatu, jo viņam bija krūšu kaite, tēvs nosūtīja viņu uz DA. Tā viņš izmantoja abas iespējas.

Kad viņa kuģis ieradās Keiptaunas ostā, un viņam vajadzēja kāpt ārā, viņš ieraudzīja melnādainos tur lejā un šausmās iesaucās: "Tur ir tikai melnie velni!" (acīmredzot viņš iesaucās latviski) un mēģināja kāpt atpakaļ uz kuģa pa gangveju. Pirms tam viņš nekad nebija redzējis melnādainus cilvēkus! Viņš pats to man stāstīja.

Šeit viņš pēc nodarbošanās bija kurpnieks un strādāja pie kāda indieša Vudstokā, pie Keiptaunas. Viņam patika visu ko izgudrot. Viņš man uztaisīja rokas stellītes, lai parādītu, kā to dara Latvijā. Viņš tāpat uzmeisteroja viltīgu ratu, kurš griezās bez apstājas. Viņš to sauca par mūžigo kustību.

Viņš man dejoja kazaku deju un skaitīja latviešu dzejolīti. Tas skanēja tā. Man nav ne mazākās nojautas kā to raksta. (To varēja darīt kompānijā ar kādu pēc vodkas iedzeršanas).

Chisik Chisik Ger ti Bil
Zaarich coi yo wat ker piet
Wiet pieki romko
Wiek piek dwar
Zaarsho bi ma gulluwar.

Viņš iepazinās ar manu vecmāmiņu (es nezinu kā) un atbrauca pie viņas precībās, kaut arī vēl nemācēja angliski. Viņš paņēma ratus ar zirgu un atveda lielus sierus un ķirbi viņas vecākiem.

Pirms savas nāves no leikēmijas viņš gulēja slimnīcā, bet gribēja nomirt mājās un teica, ka viņš parādīs slimnīcas dakteriem, ka viņš spēj paiet, lai cik viņš vājš nebūtu. Viņš izgāja cauri visai palatai (12 gultas), saukdams "Smirna!", tikai lai tiktu atlaists mājās.

Mana māte kopa viņu.

Viņam bija stiprs akcents un angliski viņš runāja dīvaini.

Mani interesē ģimenes vēsture un vārdi manam ģenealoģiskajam kokam. Es gribu zināt, kas ar viņiem visiem ir noticis.