Mana dzimta

Atrašanās vieta ir Aizgalīnes ciems Viļakas pagastā. Toreizējā pilnā adrese bija Vitebskas guberņa, Ludzas rajons, Marenhauzenes pag. (Vitebskoj guberņiji, Lucenskoj ujezda, Marengauzenskoji volosti). Pirmā pasaules kara laikā šāda adrese man bija jāiekaļ galvā. Tas tādēļ, ka lai pazušanas gadījumā zinātu savu piederību pateikt.

Vēsturiskās ziņas.
Toreiz vēl Latgales zemnieki atradās dzimtbūšanā zem lielās Krievijas varas un vietējo poļu kungu jūga. Zemnieciņi dzīvoja sādžās cieši saspiedušies cits pie cita - laikam lai mazāk aizņemtu Dieva zemītes un lai vairāk tās paliktu svešiem kungiem. Aramzeme bija sadalīta šņorēs. Pieaugot ģimenēm tā katru gadu tika pārdalīta. Ja tēvam bija divi dēli, tad viņa daļa tika sadalīta divās šņorēs. Protams, ar katru dalīšanu šņorīte kļuva šaurāka un šaurāka. Beigās pa šņori knapi varēja izbraukt ar ecešu.

Tāpat tika dalītas pļavas. Pie katras dalīšanas bija strīdi un lamāšanās (pirēšanās). Strīdus izsauca arī saspiestā kopā dzīvošana. Aizvien kādam tika pāri nodarīts.

Mans tēvs mēdza teikt: "Būs lietus - šodien Slotukalnā bābas piras". Ne jau tāpēc lietus nāca, ka bābas piras, bet priekš lietus bija labāka dzirdamība no Slotukalna, bet Slotukalnā bābas pirējās katru dienu.

Es nevaru pateikt, kad sādžu būšana sāka izjukt, bet manā atmiņā Aizgalīnē šņoru vairs nebija. Katra ģimene jau dzīvoja uz sava zemes gabaliņa. Tā arī mēdza teikt - izgāja gabalos. Es tikai atceros, ka Ilziņu sādžā vēl bija. Vienreiz māsa mani bija ievedusi Ilziņos pie kādas mūsu radinieces, kuras vārds bija Roze. Tā es atceros šo sādžu. Pa vidu gāja ceļš, ziemeļu pusē vienā rindā bija dzīvojamās mājas cita pie citas un ceļa pretējā pusē bija saimniecības ēkas (lopu kūtis). Pa māju pusi bija nolikti dēļi, pa kuriem staigāt (kaut kas līdzīgs trotuārim), ceļa vidus - braucamā daļa bija dubļaina. Arī šņoru sistēma Ilziņos bija saglabājusies ilgāk kā citur. Atceros, ka braucot ar vecākiem uz baznīcu, es rādīju tēvam: "Re, tēt, kādi tur skaisti gabaliņi - cits tumšāks zaļš, cits gaišāks zaļš, bet cits dzeltens". Tēvs noteica: "Nē, meitiņ, tas nav nekāds skaistums, tā ir nabadzība".

Lai gan zemnieku apstākļi bija visiem vienādi, bet arī toreiz bija gan turīgāki, gan nabagāki zemnieciņi. Kā kurš prata dzīvot.

Krogi.
Arī toreiz bija dzērāji vīri, kas laiku mīlēja pavadīt krogā. Mājas darbi tiem tika novirzīti otrā plāksnē vai atstāti novārtā. Protams, tādas ģimenes nonāca nabadzībā.

Aizgalīnes tuvākais krogs bija Zaicevā apmēram 1 km tālu Viļakas - Baltinavas lielceļa malā. Tāpēc daži Aizgalīnes vīri bija galīgi nodzērušies. Piemēram, mana tēva māsas vīrs bija tik tālu ticis, ka sāka velni rādīties acīs. Reiz pie viņiem bijusi aizgājusi mana māsa Razule. Onkulis rādījis ar pirkstu kaktā, kur bijusi plīts un virs tās katls, saucis - re, rekur lien viens melns ar ragiem, lien no katla ārā… un sviedis ar koku uz to pusi. Viņi visi esot bēguši no istabiņas ārā, jo visiem bijis bailes, ka tiešām neierauga melno! Tā viņš drīzi nomiris.

Viļakā krogs, laikam, ir darbojies cauru diennakti, jo manas mātes māsas vīrs (Pleiška) tur ir dzīvojis 2 nedēļas nemaz mājā nerādoties. Mājās pārnākot sievu sitis un trencis no mājas ārā. Tā ir gulējusi kūtī pie lopiem. Vienu reizi es atceros, ka tante bija atbēgusi pie mums jau uz Gūravu. Otrā dienā Pleiška atbrauca ar zirgu sievai pakaļ. Mans tēvs paņēma medību bisi un gāja Pleiškam uzbrukumā. Pleiška nometies ceļos lūdzās - "nešauj, nešauj es vairāk tā nedarīšu!" Es tā i nesapratu, vai tas bija pa jokam, vai nopietni. Manam tēvam apkārtējos dzīvotājos bija respekts.

Morāle tanī laikā galvenokārt bija baznīcas ziņā. Baznīckungi no ambonas (kanceles) deva sīkas norādes. Protams galvenais bija rūpēties, lai tiktu ievēroti Dieva baušļi, bet bez 10 Dieva baušļiem, vēl ir 5 baznīcas baušļi, kas arī jāievēro. Baznīckungi deva norādes, kurā dienā drīkst ēst piena ēdienus un kurā gaļas ēdienus, bet lielajā gavēnī bija dienas, kad nedrīkstēja ēst ne piena, ne gaļas. Tāpat deva norādes par baznīcas svētku svinēšanu. Bez tam mācītāji no kanceles mēdza ļaudis rāt dažreiz minot personas vārdā. Nedrīkst nepieminēt tādu faktu kā grēku sūdze. Visiem katoļticīgiem obligāti jāiet grēkus sūdzēt personīgi pie biktskrēslā sēdoša baznīckunga. Cilvēkam jāstāsta viss atklāti, neko neslēpjot par saviem neatļauti izdarītiem darbiem un darbiņiem. Tas sagādāja cilvēkiem lielas nepatikšanas un bailes. Dažs mācītāks vēl saķīvēja stāstītāju, ņēma to aiz auss un saplūnīja vai pilnīgi aiztrieca prom no bikts. Cilvēks tika pazemots visu ļaužu priekšā. Tāpēc ļaudis sargājās krist grēkā, lai nebūtu nepatikšanas. Sevišķi tas jāsaka par jauniešiem un to intīmām attiecībām. Ja meitenei gadījās kāds paklupiens, tad to nosodīja gan baznīckungs, gan arī sabiedrība.

Tā laikam ir visā pasaulē, ka cietēja vienmēr ir sieviete. Lai gan vīrieši ir pavedēji, bet sabiedrība viņus itkā neredz un nepiemin. Ja sieviete ir dabūjusi ārlaulībā bērnu, tad lai viņa pati tiek galā ar to. Ne valsts, ne sabiedrība par to nelikās ne zinis. Tikai Latvijas brīvvalsts laikā no vīriešiem ar tiesu varēja piedzīt alimentus.

Tanī laikā mūsu pagastā nebija nevienas skolas. Nebija arī ābeces no kā mācīties, bet daudzi cilvēki lasīt tomēr prata. Piemēram - mana māte visus savus bērnus (izņemot mani) iemācīja lasīt pati. Viņu bija mācījusi viņas māte, bet kas to pirmo māti mācīja? Parasti lasīt mācīja tajās pašās lūgšanu grāmatās, ko ņēma uz baznīcu. Tā arī bija, ka tanīs grāmatās prata lasīt, bet avīzi vai laicīgu grāmatu neprata lasīt. Visgudrākie grāmatu lietās toreiz bija Kozlovā. Tur deva iemācīt lasīt arī citu ciemu bērnus. Arī mans tēvs esot tur iemācīts lasīt. Tur mācījās 2 nedēļas, kamēr iemācījās. Vēlāk gan viņš lasīja arī avīzes. Kozlovā bija arī grāmatu sējēji. Tur deva pārsiet vecās lūgšanu grāmatas. Dažas tika iesietas pat ādas vākos.

Ar rakstīšanu gan bija bēdīgi. Bija arī tādi, kas mēģināja kautko uzrakstīt ar zīmētiem burtiem. Arī mans tēvs kara laikā dēliem rakstīja ar zīmētiem burtiem vēstules uz fronti. Tikai adreses rakstīja tāds, kas to prot. Arī cīparus ļaudis toreiz nepazina. Bet skaitļus skaitīja simtos.

Pulksteņi ir bijuši arī pagājušā gadsimtā. To cīpari bija rakstīti romiešu cīpariem. Varbūt cilvēkiem tā bija vieglāk iegaumēt. Arī mums bija liels sienas stundinīks, kas sita stundas. Cīparnīca bija rotāta skaistām krāsainām rozēm.

Saviesīgā dzīve.
Danču vakari virnmēr ir bijuši. Varbūt sādžu laikos vēl biežāk kā tagad vai kā vēlāk. Tad tuvāk dzīvoja cits pie cita un, ja kāds tik sāka trinšķināt uz koklēm, tā tūlīt saradās dancotāji. Bija arī tādi, kas spēlēja uz bajāna. Manā atmiņā tādi bija Spreiģeļu puiši, septiņi brāļi un visi muzikāli. Sevišķi Staņislavs bija virtuozs bajana spēlētājs. Ja kādu meldiņu dzirdēja, tūliņ izspēlēja uz sava instrumenta. Protams, tika rīkotas kāzas, kuras svinēja līgavas un līgavaiņa mājās. Kopā iznāca pa 3 dienas ar maziem nakts pārtraukumiem. Kāzās gan iznāca garā sēdēšana aiz galda. Tad darbojās apdziedātāju kopa. Parasti tās bija ciema vecākās sievas, kas jau iepriekš bija sacerējušas tekstus, ko un kā apdziedāt. Reizēm izvērtās īsts dziesmu karš. Parasti sacentās līgavas un līgavaiņa radi. Tika lietoti pat aizvainojoši teksti, ko ļaunā gan neviens neņēma.

Vecomāti no manis šķir gandrīz divdesmit gari gadi. Kad es ierados, neviens vairs par viņu nerunāja un vārdā viņu nepieminēja. Tā es arī nezinu, kāds bija manas vecāsmātes vārds. Zinu tikai to, ka viņa ir nākusi no Aizgalīnē dzīvojošas Butuļu ģimenes. ("Butuļi" tā ir ciema iesauka. Pareizais viņu uzvārds esot bijis Kupriši. Tā vienreiz teica mans tēvs. Bet uzvārdu Mednis viņi pieņēmuši tikai Latvijas brīvvalsts laikā, kad visiem latviešiem tika izsniegtas pases. Savu iesauku Butuļi viņi paturēja līdz pat 1949.g., kad visu ģimeni izsūtīja uz Sibiriju). Mana vecāmāte 18 g. vecumā tika izprecēta uz Medņevas ciemu pie Medņa. Ar to tad arī sākās viņas mūža lielā nelaime. Drīzi pēc kāzām viņas vīrs tika noņemts krievu zaldātos uz 25 gadiem. Tā viņa savu vīru vairāk netika redzējusi. Bērnu no vīra viņai nebija, tāpēc arī nekāda vīra īpašuma daļa Medņevā viņai nepiederēja. Nekas cits neatlika, kā ņemt savu Raibalīti pie valga un iet atpakaļ uz Aizgalīni pie tēva. Tā viņa arī izdarīja. Tēvs par viņu iežēlojās un uzdāvināja no savas daļas gabaliņu zemes (0.42 desetinas) mūža īpašumā ar mantošanas tiesībām bērniem un bērnu bērniem. Šis īpašums vēl tagad pieder mūsu ģimenei.

Kā dzimtcilvēks viņa bija pakļauta klaušām. Darbā bija jāiet uz Viļakas muižas filiāli Semenovā. Par pārvaldnieku šinī filiālē bija kāds Viļakas grāfu attālāks radinieks vārdā Sīmanis. Viņa vārdā šo filiāli arī tā nosaukuši par Semenovu. Sīmanis bijis poļu tautības, gados jau vecāks vīrs, pamaza auguma, druknis, ar palielu degunu. (Tādu viņu raksturoja mana māte). Man vecāmāte bijusi jauna apsviedīga sieva, un kā tāda, Sīmanim iepatikusies. Tā rezultātā mana vecāmāte dzemdēja no Sīmaņa trīs bērnus: Brigitu, Ignatu un Salimonu. Trīs bērnus nevar uzskatīt par gadījuma rakstura notikumu. Tā ir bijusi mīlestība. Sīmanis savus bērnus morāli nav noliedzis. Arī materiāli ir atbalstījis. Bet precēties tie nedrīkstēja. Sīmanim neatļāva kungu kārta precēt zemnieku sievieti un no manas vecāsmātes puses bija tas, ka viņa bija jau precēta ar vīrieti, par kuru nebija zināms, ka viņš būtu miris.

Par materiālo pabalstīšanu liecināja mana māte. Viņa man stāstīja: "Mēs ar Ignatu jau bijām precējušies, kad tanī rudenī Sīmanis atsūtīja veselu vezumu ar graudiem. Es vīramatei pateicu, ka tādu grēka maizi negribu ēst un neēdīšu". Sapratu, ka starp vīramāti un vedeklu notika strīdi. Varbūt tā bija tā reize, par kuru tēvs vēlāk stāstija: Kad atnācis mājās no peļņas, sieva raudājusi vienā kaktā, otrā māte. Kuru lai aizstāvu un kuru rāju? Abas sēd katra uz savas taisnības kalngala. Žēl mātes, žēl arī sievas, bet miers mājās jāieved. Paņēmu siksnu un uzlaidu vienai pa muguru un otrai. Un pierunāju: "es tik smagi visu nedēļu esmu strādājis, lai jūs varētu bez rūpēm dzīvot, bet jūs te strīdaties un man nedodat mierīgi atpūsties". Vairāk sievieši nekad neesot strīdējušies. Bet Sīmanis vairāk graudus neesot sūtījis.

Vēlāk mana māte savu vīramāti esot 7 gadus gultā kopusi. Tas laikam viņai no Dieva par grēkiem esot bijis.

Mans tēvs Ignats Mednis ir dzimis 1854.g. bez tēva. Lai arī Sīmanis viņus atbalstīja, bet mātei vienai izaudzināt trīs bērnus bija grūti. Jau maziņus viņa izdeva pie saimniekiem par ganiem. Māte izraudzījusies turīgākus saimniekus, jo pie turīgākiem ir labāka paēšana, Bet tomēr, manam tēvam gadījusies tāda saimniece, kam neesot bijis sāls. Vienreiz saimniece pienesusi putras bļodiņu, pajaukusi ar karoti bļodiņā teikdama: "ēd, ēd, Ignatiņ, sāli iemetu dzirdi kā bļodiņā čirkst". Ganiņam ēst stipri gribējies un viņš izēdis tukšu bļodiņu, tikai zvirgzdu šķipsniņa palikusi bļodas dibenā.

Varbūt tieši šinī reizē manam tēvam radās apņemšanās, ka viņš savus bērnus gan nedos pie svešiem kalpībā. Šo solījumu viņš godam ir pildījis. Lai cik grūti bija vienam bērnus pabarot, bet pie svešiem par ganiem vai par kalpiem nevienu nedeva. Tas nenozīmē, ka bērni tika lutināti. Viņa devīze bija: katram sava dienišķā maizīte jānopelna. Lielam ir lieli darbi un mazam ir mazi darbi. Ejot pie saimniekiem par ganu, viņš bija iemācījies strādāt visus lauku darbus, jo saimnieki redzot viņa interesi, bieži vien ir atrāvuši no ganiem un likuši darīt citus darbus. Tās zināšanas vēlāk noderēja, kad paaugās un ganos vairs negāja. No kaimiņiem ņēma pa gabalam zemes un apstrādāja to uz savu roku.

Kaut savas zemes nebija, bet zirgu ir turējis visu laiku. Vēlāk ir braucis pa tirgiem. Piemēram uz Liteni braucis vērpjamos ratiņus pirkt un tālāk vedis uz Ostrovu pārdot. Uz krieviem ņēmis sievu līdzi, lai parādītu krievietēm kā ar ratiņu ir jāvērpj. Tomēr galvenā viņa nodarbošanās bija meža darbi. Visvairāk viņš pieminēja dzelzceļa būves darbus Vecumu stacijā. Tur arī visilgāk nostrādāja kamēr paaugās vecākie dēli. Tur bija mežā jāsagatavo dzelzceļam vajadzīgais materiāls un vēlāk arī jāteš ar cirvi. Ilgi ir strādājis pie slīperu tēšanas ar speciālu cirvi. Tas bija smalks un precīzs darbs, kas prasīja sevīšķu uzmanību. Slīperu tešamais cirvis bija ar plānu un garu asmeni, gatavots no sevišķi laba tērauda. Šo cirvi tēvs glabāja kā relikviju. Tas viņam nebija tikai kā darba rīks, bet arī kā draugs un maizes devējs. Ar šī cirvja palīdzību tēvs izbaroja un uzaudzināja visus bērnus (izņemot mani). Tas, protams, nebija viegli, bet tēvam pietika uzņēmības un izturības arī pietika. Viņš pats itkā bija kalts no laba tērauda. Visu viņa dzīvi varētu apzīmēt ar teicienu: "Pats savas laimes kalējs".

Strādājot Vecumos, visu nedēļu bija jāpavada ārpus mājas bez silta ēdiena. Tur bija gan krogs, kur varēja nopirkt alu un siļķes un baltmaizi uzkodam. Katru sestdienu izmaksāja algu. Katru reizi krodzinieks uzaicināja puišus iedzert. Pēc tam arī tika uzaicināti spēlēt kārtis. Pie pirmās alus porcijas bija jāpiedalās visiem, arī tēvam, bet vēlāk jau pie otrās, tēvs manījies nepamanīts "pazust". Pārējie palikuši un bieži vien līdz rītam. Svētdienas rītā gājuši uz mājām tukši un nelaimīgi, lādēdami sevi un savu likteni. Pirmdienas rītā nākuši pie mana tēva lūgt: iedod, Ignat, grivinīku tabakas iegādei. (Grivinīks - 15 kap.)

Ar manu tēvu kopā ir strādājuši vēl divi puiši, arī no Butuļu dzimtas, tēva brālēni - Vincis un Pranks. Atpūtas brīžos viņi sprieduši kādas meitas par sievām ņems. Ignats teicis, ka precēs Spreiģelīnes vecāko meitu Rožu. Pranks iebildis - tu paņemsi sievu no "kuplas" ģimenes, tev arī būs daudz bērnu. Ignats atbildējis: "cik taisīsi, tik būs". Viņš (Pranks) teicis, ka viņam būšot viens dēliņš, bet gudrs. Bet iznācis, ka Prankam bija 4 dēli un 5 meitas. Vincam piedzima tikai 2 meitas Zuze un Borbala. Viņu piemeklēja agra nāve. Viņa nāvi mans tēvs vienmēr pieminēja, jo stipri to nožēloja. Abi ir kopā tēsuši slīperus. Bijis karsts vasaras laiks. Abi nometuši cirvjus un padzēruši ūdeni. Ignats tūliņ paķēris cirvi un sācis strādāt, bet Vincs palicis sēdot un pīpējot. No tā tad viņam arī piemeties plaušu karsonis un pēc 2 nedēļām aprakuši.

Manam tēvam bērni nāca ar gariem pārtraukumiem. Pirmie 3 - Dominīks, Razule, Daniels, tad pēc 7 gadiem piedzimis Ludvigs.Pēc Ludviga pagājuši 9 gadi, kad piedzimis Vikters. Pēc Viktera par 3 gadiem, izmantojot pēdējās iespējas, ne saukta, ne gaidīta ieradusies es - Mile.

Guravā
Kad Vikteram bijis jau gadiņš, tēvs sācis domāt, kā bērnus izmantot - nodarbināt? Toreiz Guravā bijis tukšs, neapdzīvots zemes klajumiņš. Ignats saņēmies un gājis uz muižu pie Jumpraviņas, zemu, zemu paklanījies un nobučojis tās roku un lūdzis, lai nodod to zemes gabaliņu meža vidū viņam uz renti. Jumpraviņa bijusi ar mieru un noslēguši līgumu. Rente bija jāmaksā 2 reizes gadā - ziemā un vasarā. To dabūjis dzirdēt Ignata mātes brālis Butuļu Ontans (Alekša tēvs) un steidzies arī uz muižu pie Jumpraviņas, lai viņam dod Guravu uz renti. Jumpraviņa teikusi "nu, tad ņemiet to jūs abi divi". Tā ar 1906. gadu Guravā sāka saimniekot 2 ģimenes. Pavisam zemes bijis 3 ha liels klajumiņš. Tur uzcēla dzīvojamo māju, kas bija viena paliela istaba. Tur tad bija jādzīvo abām ģimenēm.

Noteikums ar muižu bija tāds, ka savu zemīti drīkstēja paplašināt līstot līdumus. Ik gadus gar lauka malu tika nocirsts mežs un celmus varēja lauzt un krūmus cirst un iesēt līduma miežus. Tā rīkojās mans tēvs. Ik pavasari un rudeni visa Gurava smaržoja pēc sūrajiem līduma dūmiem. Līdumā parasti sēja seškantīgos miežus, kas augumā bija gari un vārpas resnas un garas. Māte tos nopļāva ar sirpi un sasēja kūļos kā rudzus. No tiem cepa pirmās miežu karašas.

Zeme bija sadalīta katram savs gabals. Tēva gabals atradās dienvidu meža pusē. Butuļiem otrā pusē atradās mežsarga māja un zeme. Tēvam bija vairāk brīvības līdumu līšanā, tāpēc mūsu zemīte ātri pletās plašumā.

Ļoti interesanta bija celmu laušana. Tur gāja visa ģimene, visi sametās uz bomja, lai celmu izlauztu ārā. Tā ka apkārt gulēja liels mežs, zemīte cieta no pārliecīga mitruma. Tika rakti grāvji, kas ūdeni novadīja Kiras upē. Tēvs gan teica, ka viņam nelon paplašināt un uzlabot zemi, jo lielāka un labāka būs zeme un vairāk būs ēkas, jo lielāka būs jāmaksā muižai rente. Bet neskatoties uz to, tēvs vienmēr un katru gadu līda līdumus. Laikam tas bija iegājis viņam asinīs.

Otrs mūsu pārticības avots bija lopkopība. Ganības pa valsts mežu, kur "robeža ar Dievu". Gani - savi bērni. Kad pārnāca dzīvot uz Guravu, par ganu bija Ludvigs. Jau labi paaudzis zēns, kas no meža nebaidījās. Viņu atmainīja Vikters un es pavisam drīz atmainīju Vikteri. Vikteram nepatika iet ganos un visādi manījās savā vietā iegrozīt mani. Govis deva pienu, kas bija galvenais pārtikas līdzēklis. Tāpat ik gadus tika audzēts bullīts, ko otrā vasarā veda uz tirgu pārdot, lai būtu ar ko samaksāt renti. Turēja arī daudz aitas, jo toreiz māte pati auda vadmalu vīriešu uzvalkiem. Vajadzēja arī darba drēbju un adījumu. No ādām šuva kažokus. Tā ka gans bija ievērojama vienība, bez kā nevarēja iztikt un kam bija liela nozīme. Pa vidam bija arī sveši gani ņemti. Visvairāk tomēr ķēra mani šī necilā profesija, jo es biju visjaunākā un manis nebija kam nomainīt. Man vēl bija tā nelaime, ka no I pasaules kara mūsu mežos bija pieklīduši vilki un man ar tiem iznāca karot aci pret aci.

Tēvam visgrūtākais laiks bija I Pasaules kara laikā. Viņš toreiz slimoja ar kuņģi un visi dēli tika noņemti karā, Vikteram toreiz bija 13-14 gadi. Tāds ganu puika vien vēl bija. Tēvam bija visi lauku darbi vienam pašam jāpadara. Vienreiz viņš pļāvis miežus. Lauks liels, vāli gari un māga sāp. Katra vāla galā jāatpūšas un jāieņem pa sodas šķipsnai mutē. Garām iet viens gados pajauns ciema puisis, nostājies un jautājis: "Vai tu, onkuļ, gribi viens pats šo miežu gabalu nopļaut?" "Ko lai dara, ka dēli karā, nāc man palīgā, maksāšu vai ar naudu, vai ar graudiem". Bet cieminieks atbildējis: "es labāk iešu uz mežu riekstos, tagad rieksti dārgi, es vieglāk ar riekstiem to pašu nopelnīšu". Un aizgājis uz mežu.

Rudenī bija uz laiku Padomju vara. Pagasta pašvaldība izsludināja, ka no bagātajiem jāatņem labība un jādod trūcīgajiem. Tā ka mans tēvs jau apstrādāja lielu zemes platību, viņš tad tika ieskaitīts bagātajos, kam jādod labība. Liels tēvam bija pārsteigums, ka trūcīgo sarakstā ieraudzījis to ciema puisi, kas aizgājis riekstos. Pārbraucis mājās tēvs stāstīja un ārdījās: "tad man vecam, slimam būs jāstrādā, lai uzturētu to sliņķi?! Lai viņš ēd riekstus, es gan savas labības nedošu". Un nedeva - noslēpa.

Kara laikā žīdi Ignatam ieteikuši: "Ignat, tu nopērc tagad soda, vēlāk vairs nebūs". Tēvs paņēmis 1 mārciņu pie žīda un mājās braukdams vēl iegājis aptiekā un tur nopircis. Mājās atbraucis nogaršojis, ka aptiekā pirktā soda ir rūgta. Atdevis mātei teikdams - noliec, ka labās nebūs, būs jādzer šī rūgtā. Tā arī iznācis. Bet, tavu brīnumu, kā izdzēris šo rūgto soda, tā vairs nevajadzējis dzert nekādas - bijis izveseļojies.

Vienreiz Ignats braucis no Baltinavas tirga. Pie Čilipenes mežiņā izgājuši laupītāji un saķēruši zirgam aiz iemauktiem. Ignats grūdis roku kabatā, bet tur bijis tikai iegrauztais desas ļuņķis. Rāvis vien to ārā un uzkliedzis: "Laid zirgu vaļā, nē, šaušu!" Laupītāji nobijušies un atlēkuši malā. Ignats uzšāvis zirgam ar pātagu un laidis mājās. Vēlāk to stāstīja kā anekdoti apkārtējie iedzīvotāji.

Ignatam bija skaisti zirgi. Vasarā brauca ar drošku un ziemā bija kamanas. Patiešam, salīdzinot ar ciema ļaudīm, viņš bija par citiem pārāks. Bet dzimtcilvēka sindroms viņā tomēr bija palicis. Viņš sveicināja visus svešus cilvēkus, kas bija, vai izskatījās pēc kungiem. Uz viņu varētu attiecināt to anekdoti: "Ak, kungs, ak, kungs, kas Rīgā kungu! Visu dienu nostaigāju i cepurītes galvā neuzliku". Varbūt tā ir audzināšana no mazām dienām, kad māte mācīja un urdīja, ka visi kungi jāsveicina.

Apzinādamies savu pārākumu, viņš mīlēja arī drusciņ padižoties. Lai cik smagi pa nedēļu bija nostrādājis, bet svētdienā brauca uz baznīcu. Sieva vienmēr viņam bija līdzās. Viņi vienmēr kopīgi apspriedās par visām lietām. Vakaros, kad aizgāja gulēt, vēl ilgi klusām sarunājās. Atminos, ka 1917. g. viņš no žīdiem bija dabūjis dzirdēt, ka karš beidzies un dēli nāks mājās. Ir jāpaplašina saimniecība, jāaudzē jaunas govis, jo sakarā ar to, ka dēli karā un nav, kas pļauj, bija samazināts ganāmpulks. Tēvs jautāja mātei: "cik teļus tu varēsi pa vasaru izdzirdīt?" Māte atkal jautāja, cik mērus labības viņš varēs samalt teļu dzirdināšanai. Tēvs nosauca cik ir miežu, auzu un linsēklu. Māte tad noteica, ka varēs izdzirdīt 4 teļus. Tā tajā gadā paturēja 3 telītes un 1 bullīti. Teļus vasarā laida līdzi govīm mežā. Rudenī teļiņi bija smuki paauguši, gludi un spīdīgi. Tēvs uzslavēja māti, ka viņa ir laba saimniece. Bet man tēva pajautāja: "vai tu zini, ka tavu vecomāti - mātes māti sauca par burvi?"

Nē, to es nezināju, tāpēc izbrīnījusies pajautāju: "Vai tad viņa prata burt?" Par buršanu es biju dzirdējusi tikai pasakās, ka raganas nobur cilvēkus par akmeņiem un citu. Bet nu mana vecāmāte burve… Kaut kas traks!… "Nē", tēvs smiedamies saka - "viņa nebija nekāda burve, viņa bija tikai centīga saimniece".

Kad manai vecaimātei agri nomiris vīrs, viņam palikuši 5 bērni. Vecākajam dēlam bijis 13 gadu, bet mazākajam tikai 2 gadiņi. Pa vidu 3 meitenes. Kaimiņi bērēs sprieduši: "Nu Spreiģelienei jākar tarba kaklā (jāiet ubagot). Kur tad viņa viena bez vīra var izbarot 5 bērnus?" Bet manai vecaimātei radusies spīts, tā labā spīts, kas neļauj padoties liktenim. Kad citas ciema sievas apgūlušas pusdienu reizi, viņa paķērusi sirpi un segu un gājusi uz krūmiem vīgriezes un grīsli pļaut. Sapļāvusi un nesusi mājā un kaltējusi. Ziemā to taisījusi govīm dzirā un dzirdījusi savas gotiņas, Arī savu pļavas šņori vecāmāte laikus nopļāvusi un sienu sakopusi. Citiem kaimiņiem siens salījis un ziemā esot trūcis lopbarības. Tāpēc pavasarī, kad lopus laiduši ganos, citām saimniecēm govis esot bijis aiz astes no kūts jāizvelk, bet manai vecaimātei tās springodamas no kūts iznākušas. Citas sievas stāvējušas malā un izbrīnā grozījušas galvas. "Burve", - tās noteikušas, - "viņa mūsu govīm ir nobūrusi un savām piebūrusi. Kā citādi tas varētu būt" - Un tā Spreiģelieni nosaukuši par burvi.

Rozālija un Ignats Medņi Kazimira Smuškas kāzās 1918.g.

Pēc I Pasaules kara
1918. g. cits pēc cita atgriezās brāļi mājās no kara lauka. Pirmais atnāca Dominiks - vecākais un viņš vistuvāk dienēja - Igaunijā. Otrs atnāca Ludvigs, kas dienēja aiz Novgorodas purvos. Tur viņš bija apsaldējies un dabūjis cingu. Viņam sāpēja zobi. Vienreiz pie mums atnāca Dukaļsku Lacka (Vladislavs). Ieraudzījis, ka Ludvigs, apsējis mātes vilnas lakatu, staigā pa istabu, jautā: "Ludvig, kas tev, zobi sāp? Es zinu vārdus, ja tu ļaunā neņemsi, es norunāšu". Ludvigs noteica: "Nē, neņemšu!" Un Lacka sāka runāt. Vispirms viņš Ludvigu pamācīja, ka viņam viss jārunā pakaļ, viņš teikšot priekšā, gan krievu valodā un Ludvigs taču protot krievu valodu, lai visus teikumus vārds vārdā atkārtojot. Tad viņš iesāka - "zubi, moji zubi". Ludvigs atkārtoja. Tad viņš teica "nehocite vi kušats hleb" Ludvigs atkārto. "Togda kušaite…" Ludvigs atkārto. "Govno". Nu Ludvigs saprot, ka ir izjokots un dusmās skrien Lacku sist. Lacka brēc: "Ludvig, tu taču teici, ka ļaunā neņemsi!" Ludvigs: - "Saproti, ka man sāp, bet tu vēl joko!" Un zobu sāpes Ludvigam tomēr pārgāja. Vai nav brīnums?

Trešais brālis Daniels, kas dienēja Somijā Viborgā, krasta artilērijā, atnāca beidzamais. šinī ziemā mūsu ģimene bija pēc ilgiem gadiem atkal visa kopā. Daniels bija armijā pavadījis sešus gadus.

Lai gan Latvijas dibināšanas dienu skaita 1918.g. 18.novembrī, bet mēs, latgalieši, toreiz bijām zem Krievijas varas. Pie mums bija Padomju valdība. Par Latviju mēs toreiz nekā nezinājām, jo avīžu nekādu nebija un par pasaules notikumiem neviens nekā nerunāja. Mēs dzīvojām mierīgu parastu dzīvi. Varbūt tas bija mūsu ģimenē laimīgākais gads. Kamēr pienāca 1919. gada aizgaveni. Tas varēja būt februāra mēnesis. Ludvigs bija aizgājis uz Aizgalini priekš gavena vēl pamatīgi izdancoties, jo pa lielā gavena laiku visas izpriecas bija noliegtas un tanī laikā to stingri jo stingri ievēroja. Dancojot bija pamatīgi sakarsis un mājās nākot ar meitenēm vēl pastāvējis un atdzisis. No tā viņam sākās plaušu karsonis. Tanī laikā, kad vēl drīzi pēc kara zāļu arī nekādu nebija, plaušu karsonis nozīmēja nāvi. Atvestais ārsts tā arī pateica, ka izveseļoties nekādu cerību nav. Divas nedēļas māte sēdēja pie slimnieka gultas dienu un nakti. Gan mainīja kompreses, gan deva siltas tējas un viņas nemitīgās rūpes darīja brīnumu - Ludvigs pēc 7 nedēļām piecēlās no slimības gultas. Vispirms viņš gāja pa istabu ar divām nūjām, tad ar vienu. Bet pie galda kopīgās brokastīs viņš pienāca tieši Lieldienas rītā. Māte toreiz no sajūsmas apraudājās. Nāve bija uzvarēta. Pa viņa slimības laiku bija viņa gada dzimušo iesaukšana Sarkanajā armijā. Tēvs gan aizgāja uz pagastu un paziņoja, ka viņš nevar ierasties slimības dēļ. Priekšsēdētājs atbildējis - nu, kad izveseļosies, lai atnāk uz pagastu. Izveseļošanās pēc tādas slimības bija lēna un ilgstoša. Visu pavasari neko nevarēja strādāt. Tikai jūnija beigās aizgāja ar pārējiem vīriešiem sienu pļaut. Bet tiklīdz vīri pārnakot brokastīs apsēdās pie galda, tā mājā sanāca sarkanarmieši un Ludvigu aizveda kā dezertīri prom uz štābu, pēcāk uz Ostravas cietumu. Te jāpiezīmē, ka sarkanarmieši toreiz atradās Aizgalines ciemā nostiprinātā frontē.

Tanī pašā dienā pusdienās, kad lopi no meža ganībām bija salaisti mājās, atkal atnāca tie paši zaldāti un paņēma mūsu sešas govis un aizdzina projām. šinī gadā mūsu visas 3 telītes bija atnākušas slaucamas, tāpēc mums bija 7 slaucamas govis. Tik lielu lopu baru krievi nebija raduši redzēt, tāpēc bija ļoti nikni uz mums. Mums atstāja ģimenei tikai vienu govi ka padomju cilvēkiem pienākas. Vēl noteica, ka pēc aitām atnākšot vakarā. Daniels bija iepazinies ar Slotukalna Sarkanarmijas daļas komandieri, tāpēc viņš aizgāja uz Slotukalnu un pastāstīja, kas bija noticis un kas vēl ir sagaidāms. Tās rotas komandieris noteicis, ka sarkanarmieši neko nedrīkst patvarīgi ņemt un, ja vēl atnāk, lai mēs kliedzam, ka bandīti atnākuši. Tā arī bija: tiklīdz zaldāti sāka ķert aitas, tā mēs sākām brēkt: "banditi prišļi!" Tūlin no Slotukalna sāka šaut ar ložmetējiem uz mūsu mājām. Tikai lodes sprakšķēja pa jumtiem. Sarkanie aitu ķērāji tūliņ lika ļekas projām un vairāk nenāca pēc aitām.

Pēc cietumā pavadītajām 6 nedēļām Ludvigam bija tiesa un ārstu komisija. Viņu atzina pavisam vāju, jo badā pavadītā laikā viņa slimība atkal bija uzliesmojusi. Viņu atbrīvoja uz 1 mēnesi uz mājām veselības uzlabošanas nolūkā. Viņam uz mājām nākot, pa otru ceļu projām aizgāja Daniels. Viņi nesatikās. Ja būtu satikušies, tad Ludvigs nebūtu ļāvis Danielam bāzt savu galviņu Sarkanajā armijā. Tā Daniels pazuda uz visiem laikiem. Bet Ludvigs vēl paguva izkarot partizānu gaitās Latvijai brīvību. Atbrīvošanas kaujas bija beigušās un Ludvigs pārnāca mājās sveiks un vesels.

Sākās dzīves atjaunošanās laikmets. Guravā no tēva līdumu zemītes tika izveidotas divas saimniecības un ar likumu tēvam tika piešķirta jaunsaimniecība uz ilggadīgā rentnieka tiesību pamata (22ha) un otra Ludvigam jaunsaimniecība ar audžu mežu 24ha zemes. Kā partizānam. Tā ka toreiz Dominiks bija Viļakas pag. kā pagasta valdes loceklis un grozījās pa pagastu, tad pie tēva saimniecības klāt pierakstīja sevi kā īpašnieku. Nu iznāk, ka tēvam ir puse saimniecības un otrā puse Domenikam. Par to tēvs Dominiku lamāja: "ja tu būtu tik gudrs, tu būtu dabūjis sev citu saimniecību, tā kā Rubartu Saška un citi puiši, bet tu nozagi no tēva - tāda ir tava "gudrība".

Slīperu cirvja gals
Pienāca pavasars. Tēvs ar Ludvigu sāka apspriesties par lauku darbiem. Domeniks nebija nekāds arājs un par lauku darbu neinteresējās. Vairāk laiku pavadīja Viļakā pa pagastu vai pagasta rajonu. Bērni gan bija visas ģimenes aprūpē, bet nauda, ko saņēma pagastā, tā piederēja tikai viņam vien. Zemes darbus veica Ludvigs ar tēvu divi vien. Vienreiz Ludvigs ieminējās, ka divzirgu arklam vajadzīgs jauns lemesis. Bet pēckara laikā dzelzs nav un nav kur ņemt. Ludvigs ieteicās par slīperu cirvi. "tev taču nav vajadzīgs, ko tu ar viņu darīsi?" - - -

Vienā saulainā dienā tēvs kaut ko ienesa istabā ietītu raibā lupatā un uzmanīgi nolika uz ķēķa galda. Es pieskrēju skatīties, ko tēvs ienesa. Tēvs man bargi uzkliedza: "Neaiztiec, tas ir ass!" Tēvs iztina no lupatas savādu cirvi. Paņēma rokās, pataustīja asmeni un atkal nolika maigi un glāstoši kā mazu bērnu. Tad nervozi pastaigāja pa istabu, pienāca atkal pie galda un, paņēma cirvi, aptaustīja un atkal pastaigāja pa iztabu. Kamēr Ludvigs atvēra durvis un uzsauca: "nu, nāc, kur tu paliki!" Tēvs paņēma cirvi, ietina lupatā un paņēmis uz rokas ātri izsteidzās ārā. Toreiz es nesapratu, kāpēc tēvs tā savādi dara. Tikai tagad es saprotu, ka tēvam žēl bija šķirties no sava drauga un maizes devēja. Vakarā abi ar Ludvigu atgriezās jautri un apmierināti ar izlaboto arklu.

Tāds bija mana tēva mūžs. Piedzima viņš kā vientuļas mātes bērns, bez tēva, bez zemes un mantas, no visiem nopelts, nicināts, nosmādēts. Bet, kad viņš mira, tad ciema puiši neļāva viņu zirgā vest uz kapiem, bet paņēma zārku uz pleciem un to pusotra kilometra garu ceļa gabalu aiznesa nēšus. Un ne jau par naudu, bet aiz cieņas pret labu un godīgu cilvēku.

Tagad pati par sevi.
Nelaimīgs tas bērns, kuram jānāk pasaulē nemīlētam, nevēlamam un pat negribētam.

Es pieteicu sevi, kad mātei bija 45. mūža gads, bet tēvam jau 54. Viņi vairs nebija gribējuši papildināt ģimeni. Pirmie trīs dēli un meita jau bija pieauguši cilvēki. Arī pēdējam dēlam Vikteram bija 3 gadi un 3 mēneši. Priekš kā gan vēl vajadzēja tāda maza bērna, kad pietika strādnieku un ganu. Vaina tika uzvelta tikai man - bērnam. Tas ir ieradies aiz savas spīts, lai nepatikšanas sagādātu pārējiem ģimenes locekļiem. Pie tāda secinājuma es nonācu vēlāk, kad noklausījos no malas stāstīto, kādas atsauksmes ir bijušas no manas ģimenes locekļiem.

Tēva atbraucis no meža, vecmāte viņam pienesusi bērnu un rādījusi: "Ignat, paskaties, tev maza meitiņa". Ignats atmetis ar roku un noteicis: "Vēl meitene, būtu kaut puika, būtu, kas mežā brauc. Meita - tāds dirmojeds (liekēdis) vien būs". Stase teikusi manai māsai: "Razulīt, cik tev labi, ka tev nu ir maza māsiņa". "Kam man tagad tādas māsiņas vajag, ja man agrāk tādas nebija". Razulei toreiz bija jau pāri divdesmit gadu un pašai varēja būt bērni. Dominiks tēvam pārmetis, ka viņam daudz bērnu. Bet pašam bija 9 bērni. Kuram tad vairāk?

Es piedzimu Lielā gaveņa pēdējā nedēļā. Tātad - septiņas pēdējās nedēļas māte mani badā mērdēja vēl savā ķermenī, tieši tad, kad man visvairāk vajadzēja saņemt no mātes organisma spēka savai dzīvībai un varbūt, visam manam mūžam. Māte bija fanātiska gavētāja. Trīs dienas nedēļā neēda ne piena, ne gaļas, otrās trīs dienas varēja ēst piena ēdienus, bet gaļu tikai pa svētdienām. Naivā vientiesībā viņa domāja tikai par savu dvēseli pēc nāves, bet par sava bērna veselību nepadomāja. Tāpēc es esot piedzimusi ļoti maziņa un vārga, gluži zila. Māte to neuzskatīja par savu vainu. Vainīga biju es, ka tāda piedzimu.

Kāds mācītājs, mierinādams raudošu māti pie bērniņa kapa, teicis: "Laimīga tā māte, kurai nomirst mazs bērniņš, bērna dvēselīte tūliņ aiziet uz debesīm un kļūst par enģelīti, un, kad māte nomirst, tad tās mirušo bērnu dvēselītes iet pretī mātes dvēselei un ved to uz debesīm". Mana māte dzemdējusi 6 bērnus, bet nav neviena "enģelīša". Tāpēc nav brīnums, ka mana māte vēlējās, lai es labāk nomirtu. Es, kā liekākā.

Vienreiz, kad es biju krietni paaugusies, māte lāpīdama maisus raudāja. Es pienākusi tai klāt jautāju - "mamma, kāpēc tu raudi?" Bet viņa man pretī - "labāk, ka tu nomirtu". Es jau sapratu, ko nozīmē cilvēkam nomirt un biju jau iemācījusies sevi aizstāvēt, tāpēc diezgan rupji viņai iebildu: "Labāk mirsti tu pati". Māte sarāvās kā no sitiena. Tad mīlīgā balsī teica: "Vai tev nebūtu žēl, ka es mirtu?" "Vai tev manis nav žēl, ka tu saki, labāk, ka es nomirusi?" Māte brītiņu klusējusi noteica: "būtu gan žēl".

Pie vārda izvēles mani vecāki priekšroku deva vārdam Mile, tāpēc, ka vieglāk un ātrāk pasaukt. Patiešām, kad paaugos mani bieži un visi sauca un rīkoja: "Mili, aizej tur, Mili, atnāc šur, Mili, atnes to un Mili, padod šo". Zini tikai iet un iet un visiem klausīt. Nē, es nekad neiedomājos, ka man ir grūti un nekad neatteicos, ka neiešu. Biju vēl pavisam maza, kad man lika atnest ūdeni padzerties. Bija ziemas vakars. Visi sēdēja pēc vakariņām pie galda. Ūdens spainis bija pie durvīm kaktā. Laikam bija kaut ko sāļāku ēduši, ka visiem vajadzēja dzert. Es nesu vienā laidā ar piemērotu krūzīti, tad man pavēlēja nest ar lielāku, jo no mazās nevar padzerties. Lielākās krūzes es nevarēju rokā noturēt, nesu pie krūtiņām piespiedusi. Ūdens no krūzes šļakstēja man uz krūtīm un notecēja pāri vēderam uz leju. Toreiz pie mums bija atnākusi Kangaru tante. Tā tad pacēla balsi mani aizstāvot: "Kāpēc jūs visi to bērnu mokat? Paskatieties kāda viņa nomirkusi un ar auksto ūdeni. Lieciet to spaini uz galda un smeliet paši! Ej, bērniņ, uz mūrīša apsildies!" Savādi, ka neviens no ģimenes to neredzēja un man nejuta līdzi.

Visi mani sauca par Mili un īsto vārdu neviens nezināja. Skolotājs Matīss mani bija pierakstījis par Emīliju, bet kad beidzu pamatskolu, bija jāizņem kristamā zīme un tur bija skaidri rakstīts, ka esmu Melānija Ignata meita Mednis dzimusi 1908.gadā 1.aprīlī.

Pirmā satikšanās ar dabu
Es pamodos no vēja vēsmas un ar šausmām ieraudzīju, ka man virsū gāžas koks. Tūliņ, tūliņ tas uzgāzīsies, un es sāku skaļi brēkt. Man klāt piesteidzās Ludvigs. Es rādīju uz augšu uz nelielo bērziņu, kura zarus vējš locīja uz zemi. Es biju aiznesta uz lauku, kur māte un māsa ar sirpiem pļāva rudzus. Aizmigušu mani bija nolikuši lauka malā uz atmatas zem kociņa, lai izguļos. Brālis mani paņēma rokās, pacēla un rādīja, kur mamma un māsa pļauj. Es gribēju aiziet pie mātes, bet rugāji gari, man basas kājiņas un es nevarēju paiet. Vēl tās varēšanas arī nebija, jo man toreiz bija nedaudz vairāk par 2 gadi. Es klupu un cēlos un rugāji man nežēlīgi dūra pliko dibenu, jo toreiz pasaulē vēl nebija izgudroti bērnu "lācīši". Māte teica Ludvigam, lai mani aiznes uz mājām, ka arī viņa iešot tūliņ gatavot pusdienas. Ar to mans pirmais sāpju ceļojums izbeidzās.

Krustiņa istabiņa
Bija pirmā siltā pavasara diena. Saulīte koši spīdēja un sildīja vēl mitro zemi. Māte no āra ienākusi pateica: "šodien, bērni, varēsiet iet ārā basām kājām". Vikters, laikam, atceroties pagājušo gadu, kad es vēl nedroši staigāju, paņēma mani pie rociņas un mēs kāpām pāri slieksnim un izgājām pagalmā. Vikters apskatīja pagalmā vecās lietas un kavējās atmiņās no pagājušā gada, te tecīls, te vecā muca, te salauztās dakšas vēl stāv pieslietas pie pagraba sienas… Bet es nekā vien neatcerējos, ka būtu ko jau redzējusi. Man tikko bija sanākuši 3 gadiņi un par ziemu es biju stipri izaugusi un izmainījusies. Kad pagalms bija apskatīts, Vikters teica, tā klusi kā noslēpumu: "Tagad es tev parādīšu Krustiņa istabiņu". Un ieveda mani vienā krēslainā mazā, mazā istabiņā. Tā bija tukša. Viens mazs lodziņš, kas bija no vienas rūts, bet pārdalīts vertikāli ar šauru rāmīti, tāpēc šeit bija puskrēsla. Tad es ievēroju, ka augšā pie griestiem ir vēl viens lodziņš vēl mazāks, pavisam maziņš un iesaucos: "Re, kāds tur mazs lodziņš!" Vikters paskatījies noteica: "Tas nav nekāds lodziņš, tas ir dūmenieks". Es gribēju atkārtot un pateikt dūmenieks, bet man iznāca du… du… Domeniks. "Nevis Domeniks, bet dūmenieks" Vikters man izlaboja un tūliņ paskaidroja. "Redzi, te viņiem bija krāsns" ar roku rādot kaktā pie durvīm teica. Es tur paskatījos, bet nekādas krāsns tur nebija - tikai palieli 2 akmeņi. "Bet skursteņa viņiem nebija. Un kad viņi krāsni kurināja, tad dūmus laida pa to caurumu ārā, tāpēc to caurumu sauc par dūmenieku". Skaidrs.

Pagāja vairāki gadi. Es jau biju padsmitos, kad vienu reizi iedomājos mātei pajautāt: "Kāpēc Krustiņa istabiņu tā sauc?" "Kā sauc?" māte nesaprata. "Nu par Krustiņa istabiņu?" "Ā" māte iesāka "Tur ir viens bēdīgs stāsts. Tur kādreiz dzīvojis tāds nelaimīgs cilvēks. Par Krustiņu viņu sauca. Viņš nebija mūsu puses cilvēks, bet ienācējs no Vidzemes. Cilvēki runāja, ka viņš ir izbēdzis no sava kunga un tagad slēpies Viļakas mežos. Viņš nesagājās ar mūsu ļaudīm un dzīvoja vientuļi ar savu ģimeni. Bet vienā saulainā rudens dienā viņa bērni, viņa divi puikas, izgājuši mežmalā ogas palasīt. Gadījies tieši tur iet mežsargam, bērni nobijušies un iebēguši mežā. Iebēguši mežā un nomaldījušies. Vecāki gan saukuši un ūvinājuši, bet bērni nav atsaukušies, nav atnākuši. Vecāki nav bērnus atraduši. Trešā dienā sasaukuši ciema ļaudis, tie tad gājuši pa mežu un atraduši čaumaka dobē, bet bērni bijuši jau nosaluši beigti. Pēc šīs nelaimes Krustiņi no Guravas pazuduši. Neviens nav redzējis, kad un uz kuru pusi viņi aizgājuši.

Daniels aiziet armijā.
Tanī pašā gadā, kad man sanāca apaļi trīs gadi, rudenī Danieli iesauca krievu armijā uz 3 gadiem. Atceros, ka māte stampāja sviestu sarkanājā emaljētā krūzē un raudāja. Toreiz viņu vadīja uz Ludzu uz kara komisiju. Jābrauc bija ar zirgu, kā pavadoņi bija tēvs un Dominiks, jo jābrauc ļoti tālu un par vienu dienu nevarēja izbraukt. Es jau zināju, kāpēc māte raud un sapratu to. Teicu uz Vikteri, ka arī mums jāraud. Uzkāpām abi ar Vikteri uz krāsns aiz mūra (krāsns bija tā izmūrēta, ka no istabas krāsns augšu aizklāja mūris) un sākām abi divi "gaudot". Māte domāja, ka mēs esam saplēsušies, mums bargi uzkliedza: "Ko jūs tur atkal dariet, ka paņemšu rīksti ta sadošu abiem!" Vikters atsaucās, ka mēs raudam Daniela dēļ. Nezinu, kā māte saprata mūsu "raudāšanu", bet rīksti neņēma. Mēs arī vairāk "neraudājām". Kad brālis no komisijas atgriezās jau ar puķi pie cepures, māte atkal sāka raudāt. Daniels teica: "labāk gan, māt, ka mani pieņēma, nekā būtu izbrāķējuši. Visus izbrāķētos pārējie apsauca "nederīgais brāķis"!" Pēc tam tiks rīkota plaša karaballe. Tika izjaukta dēļu starpsiena, lai varētu labāk dancot un iet rotaļās. Starp viesiem bija visi mūsu radu iesauktie - "nobranči". Viņiem visiem bija puķes pie cepurēm. Tie bija Brigitu Kazimirs, Spreiģeļu Jons un Kaimiņu Jons no Vidučiem, kas mums rada skaitījās.

Vēl atceros, ka Dominiks mācījās par ratiņu meistaru pie Oncīša kaut kur Piebalgā. Vienreiz pats meistars bija atbraucis pie mums ciemos ar savu meitu Bertu. Man ļoti patika meitas vārds, laikam, ka mūsu pusē tāda vārda nebiju dzirdējusi. Tā, ka toreiz bija auksts ziemas laiks un tāļš ceļš, Bertai bija daudz lakatu, tā sēja ap galvu citu uz cita, man tas izlikās ļoti savādi.

Vienreiz Dominiks ieradās mājās pavisam negaidīts un agrā rītā. Mani pamodināja tēva neparastais brēciens. Tēvs brēca uz Dominiku un pat paķēris krēslu, gribēja to sist. Māte lēca vidū un neļāva sist, ka nositīšot savu bērnu. Kas bija noticis, es uzzināju tikai vēlāk, kad biju paaugusies. Vainīgi bija kaimiņi Sprogi. Sprogu meitai Zuzei, bija atskrējis bērns ārlaulībā. Tā, ka viņai bija vairāki brūtgani un starp tiem viens arī Dominiks, tad vecāki nolēmuši, ka tieši Dominiku piespiedīs Zuzi apprecēt. Lai to izdarītu uz karstām pēdām, Sproga ar Sprodzeni aizbraukuši pēc Dominika uz Piebalgu. Tur samelojuši, ka Dominika māte stipri slima un viņi ir sūtīti Dominiku atvest mājās. Dominiks noticējis un braucis līdzi. Viņi to ieveduši savās mājās un likuši Dominikam zvērēt, ka Zuzi precēs. Tur, laikam, arī no Sprogiem Dominiks ir dabūjis pa galvu. Mūsu tēvs tam nepiekrita un negribēja ar Sprogiem radoties. Kāzas nenotika. Dominiks aizgāja tālāk mācīties par ratiņu meistaru un mācības arī beidza. Zuze vēlāk apprecējās uz Kozukalnu ar visu ārlaulības meitu. Bet ar Sprogiem mūsu ģimene palika mūžīgā naidā.

Dominiks pievīla Olgu
Tas bija jau pēc I Pasaules kara. Pie Briltiem atnāca dzīvot Misiņu ģimene - Brilta Emīles māte ar meitu Olgu un dēliem. Brilta Jānīts šļupsti runāja. Brilta kāzās ir viesus cienājis ar alu un vienmēr teicis "ļūdu pappa!" Tā viņu mūsu pusē nosauca par ļūdupappu.

Olga bija glīta meitene, pagara auguma, slaida. Māte, kas viņus šurp atveda, drīzi pēc tam nomira. Toreiz vēl bija dzīva vecā Ogliene. Tā pa retam nāca pie mūsu mātes izsūdzēt savas bēdas. Viņa žēlojās par savu vedeklu Emīli un par Olgu viņa teica, ka tai esot krītamā kaite. Kad māte esot mirusi, Olga esot paģībusi un ilgi gulējusi nedzīva. Viņa vēl piezīmēja: "Mums visām mirst mātes, bet kura tad ģībst?"

Ogliene - Briltu māte jau bija mirusi un vairāk neviens par viņām nerunāja. Tikai vēlāk paklīda baumas, ka Dominiks iet uz Briltiem pie Olgas. Man šķiet, ka Emīle bija pāliecināta, ka Dominiks tiešām precēs Olgu un tai nekas nebija pretī. Vēlāk atnāca ziņas, ka Olga gaida bērnu. No sākuma nekas neko nedarīja, varbūt viņas gaidīja, ka Dominiks pats nāks un nokārtos… Tad nezin kā atnāca ziņa, ka Olga pati nāks pie mums pieteikties. Var iedomāties ar kādu sajūtu Olga nāca, Razule to ieraudzīja jau pie mežsarga mājas un paziņoja - jau nāk. Visi sagatavojās. Sevišķi tēvs nostājās ļoti kareivīgi. Domeniks laikam bija paslēpies, jo istabā viņa nebija. Es vairs nebiju tik maza un visu sapratu. Paskatījos pa logu, kur nāca Olga ar lielo lakatu pār pleciem un kaut kā man viņas bija žēl. Varbūt tāpēc, ka Emīle man šuva kleitas un izturējās tā cilvēcīgi. Neatceros, kā viņa ienāca istabā un kā iesāka runāt, bet atceros, ka tēvs jautāja: "Vai Domeniks Tevi solīja precēt?" Viņa atbildēja: "Nē, par to mēs nerunājām". Tēvs iedegās: "Tad, kā tu te nāc? Pati esi vainīga. Mums tāda ar bērnu neesi vajadzīga. Tev būs jāstrādā un kas tad auklēs tavu bērnu?" "Es auklēšu" es priecīgi iesaucos. Tēvs man uzbrēca: "Kā tu te maisies, prom ka pazūdi!" Es arī aizgāju. Vēlāk Emīle kaimiņiem stāstījusi, ka tikai Mile kā cilvēks esot aizstāvējusi, bet Razule uzbrukusi ar pārmetumiem, bet viņai visvairāk vajadzējis Olgu saprast kā sievietei sievieti.

Nu es esmu aizmaldījusies domās par Domeniku, bet jāraksta pašai par sevi. Protams, man dzīve ir cieši saistīta arī ar viņu kā ar brāli. Nedomāju gan, ka Domeniks kādreiz izjuta mani kā māsu, kā tuvu, mīļu cilvēku, kam ar viņu ir tuva radniecība. Domāju, ka viņš vienmēr ir cerēji mani pakļaut savai varai un izmantot mani kā pelnrušķīti. Viņš vienmēr uzskatīja mani kā mazu muļķīti, kas paklausa visur un visiem bez ierunām. Bet ko citu lai es būtu darījusi, ka man nebija ko rīkot?

Māsai bija cita pieredze un jau agri viņai radās salīdzinājums, ka es esmu dažviet pārāka par viņu. Piemēram, es gāju ar lopiem pa mežu nekā nebaidīdamies, situ čūskas, karoju ar vilkiem, laidu tālu un nekad nemaldījos. Razule meža bīdās, viņa pat svētdienās nekad negāja ganos. Otrkārt, es ātri un viegli iemācījos lasīt un lasīju visādas grāmatas, ko Razule nekad nelasīja. Es patstāvīgi iemācījos gotu šriftu, ko Domeniks man negribēja rādīt un nerādīja. Bet visvairāk mani izcēla Razules acīs tas, ka es iemācījos un pratu visus pātarus, ko vajadzēja zināt ejot pie dievgalda - mācībā. Kāda sieviete tai teikusi: "Razulīt, cik tev labi, ka tava māsa tik labi prot visus pātarus. Es savu māsiņu mācu un mācu un nekā nevaru iemācīt". Es agri iemācījos tamborēt, ko Razule neprata. Un galvenais, ka man gribējās vienmēr ko pašai izdomāt. Es tamborēju kaķim čībiņas. Tamborēju jostu, kaut tādu nekur nebiju redzējusi. To visu es darīju tai vecumā, kad vēl skolā negāju, tas gan bija kara laikā.

Vienreiz bija kuriozs ar adīšanu. Rubartiem bija ganu meita - liela adītāja. Viņa adīja zeķes mežģīnadījumā. Ance teica, ka to citas meitas nevarot iemācīties. Razule tur aizveda mani, lai pamēģinot. Ance teica: "kur nu viņa bērns iemācīsies, ka lielās nevarēja izadīt?" Man parādīja un es uz reizi izadīju. Mājās es teicu Razulei, lai viņa iesāk sev zeķi cik lielu viņai vajaga. Viņa iesāka un es tūliņ noadīju viņai tādu mežģīnzeķi. Ziemā es viņai notamborēju līkumainas vilnas zeķes. Vēlāk viņa teica, ka baznīcā kāda sieva ir pielīdusi un skatījusies, kā viņai ir adītas tādas smukas zeķes.

Sākas skolasgaitas
Tas varēja būt 1918.g. Vikteram vajadzēja iet skolā. Viņam vienam iet caur gāršu no rītiem, droši vien, bija bail. Viņš teica, ka viens neies, lai eju es arī uz skolu. Vecākiem nekas pretī nebija, lai iet abi. Es biju tā kā ābecē, bet Vikters I klasē.

Krievu burtus es ātri iemācījos un latviešu valodā es lasīt pratu, tad arī krievu valodā man grūtības neradās. Balss man skaļa un lasīšana veicās. Mani skolotājs izteica un lika kā priekšzīmi 3. klases skolniekiem, kam ar lasīšanu neveicās. Tikai nelaime bija tā, ka es nekā nesapratu, ko es lasu. Mājās mani neviens nepamācīja un pati kādam jautāt bīdos.

Tanī ziemā mēs ar Vikteri skolā nogājām 2 nedēļas. Vikters sāka plēsties ar Slotukalna puikām. Viņi bija 3, bet Vikters tikai viens. Viens nevarēja trijiem pretī turēties. Un padoties arī bija pret sirdi. Tāpēc Vikters vairāk negribēja iet uz skolu. Tēva pateica: "Ja negrib, lai neiet". Mani arī vienu uz skolu nelaida. Tanī ziemā un nākošajā, kad Aizgalīnē bija fronte un es uz skolu netiku, mājās dzīvodama daudz tamborēju. Nakošā ziemā mani ielika 2. klasē. Nelaime tā, ka pa rudeņam man bija jāiet ganos. Uz skolu palaida tikai tad, kad govis vairs ganos nelaida - novembrī. Klase jau bija tālu tikuši, bet es biju nokavējusi. Laime, ka šoreiz jau bija lasīšana latviešu valodā, ko es biju mājās iemācījusies. Rakstīt arī pašmācības ceļā biju pamācījusies, tikai nezināju kādā gadījumā jāraksta lielais burts un kad mazais. Dažreiz rakstīju tikai ar lieliem burtiem, dažreiz vārda vidū ieliku lielo burtu. Vēlāk skolotāja man ieskaidroja. Bēdīgi man gāja ar rēķiniem. Skolotājs bija krievs un latviski nerunāja. Es nesapratu, ko viņš stāsta. Kad bija saskaitīšana stabiņos, es nekādi nepratu saskaitīt. Uz Ziemassvētkiem mājās rēķināt bija daudz uzdots, bet es nepratu. Ņēmos raudādama, tāpat bija viss nepareizi. Vēlāk mani pamācīja Krūca Mare, kas bija vecāka par mani un gudrāka, bet bija tanī pat otrajā klasē. Viņa arī labi saprata krievu valodu, jo dzīvoja Semenovā kopā ar krieviem.

Nakošajā gadā Viduču skolā atnāca jauni skolotāji Matīss un Nadziņa. Viss bija pa jaunam. Rudenī visiem saimniekiem bija skolai jāved malka. Skolotājs Matīss pie reizes atzīmēja bērnus, kam jānāk skolā. Stingri noteica, lai bērni tiktu laikā uz skolu palaisti. Tēvs bija mani skolā pierakstījis, bet Vikteri nē, kaut viņam vēl bija jāiet skolā. Pie Matīsa es nomācījos 3. klasē. Ļoti pateicīga viņam par ģeometrijas un zīmēšanas mācīšanu. Tas man noderēja vēl tad, kad mācījos Institūtā. Matīss mūs bērnus mudināja uz mācīšanos - uz izglītības iegūšanu. Tieši tas mūsu pusē bija visvajadzīgākais. Pateicoties Matīsam, arī es tiku par skolotāju. Beidzot 6.kl. skolu pārzinis Bruno-Brants neteica, lai mēs turpinātu mācīties. Nebijām arī tā sagatavoti, lai varētu turpināt mācības augstākā skolā. Tāpēc arī viņa paša meita Žeņa pirmā gadā nebeidza klasi un palika uz otru gadu tanī pašā klasē.

Beidzot 3. klasi, Matīss noteica, lai visi nākošā rudenī atkal nāktu uz skolu. Es to stingri ievēroju. Jau laikus teicu, ka 1. oktobrī man jāiet uz skolu. Kas to deva! Tēvs pateica, ka man vēl jāgana govis. Un tā mani aizturēja visu mēnesi līdz Dvēseļu dienai. Kad ierados pie Matīsa, viņš tā stipri nožēloja: "Būtu tu atnākusi agrāk, tad mums būtu 4. klase, es savus skolniekus palaidu uz Viļaku, jo 3 skolniekiem klasi atvērt nevarēja". Es tomēr neatlaidos un lūdzu, lai tēvs mani ved uz Viļaku, jo citi manas klases biedri tur jau mācās.

Viļakas skolā
Viļakā, protams, mūs pienācējus neuzņēma atplēstām rokām. Mēs bijām otrās šķiras skolnieki. Pirmā dienā skolotājs Bruno-Brants man pajautāja kaut ko no gramatikas, ko es nezināju. Es teicu, ka mēs to netikām mācījušies. Skolotājs tad pajautāja, kādā gramatikā mēs mācījamies. Es nesapratu. Tad papildināja: Ģiezena vai Abula? Es atbildēju, ka Giezena. "Nu jā - es jau tā domāju", bet ko skolotājs domāja, es tā neuzzināju.

Mums laimējās, ka mūsu klasi audzināšanā pārņēma Dāles kdze. Ļoti laba jau vecāka sieviete. Citi viņu sauca par matušku, jo viņa esot precējusies ar popu. Viņa mums mācīja latviešu valodu un matemātiku. Matemātikā mums bija vienkāršie daļskaitļi. Skolotāja pielika milzīgas pūles, lai visi saprastu daļskaitļa jēgu. Gan nesa klasē ābolus, gan kartupeļus un graizīja daļās. Nevarēja nesaprast. Arī latviešu valodā pamatīgi iekala locīšanu uzdodot katru stundu mājas darbos sadomāt katrā locījumā teikumu. Mājas darbus katru reizi kontrolēja un pa ziemu iekala tā ka, mūžam viņa neaizmirsās. Citādi tas bija ar Bruno-Branta priekšmetiem. Nākošā klasē viņš mums mācīja decimālskaitļus un nepastāstīja galveno - decimālskaitļu būtību. Kad Institūtā iestājeksāmenos uzdeva rēķināt, es to uzdevumu rēķināju ar vienkāršiem daļskaitļiem. Skolotājs pienācis man jautāja, kāpēc es nerēķinot ar decimālskaitļiem, taču būšot vieglāk. Es teicu, ka ar vienkāršiem man vieglāk. Mums Viļakā atnācis bija labs vācu valodas skolotājs, bet pārzinis to "izēda" un vēlāk mācīja pats šo priekšmetu un neiemācīja nekā. Tāpat izēda vingrošanas skolotāju, vēlāk tās nemaz nemācīja. Arī zīmēšanas nebija, lai gan skaitījās, ka zīmēšanu māca pārziņa sieva - Nadežda Bruno-Brant.

Ar pārziņa sievu pirmajā sākumā man iznāca lielas nepatikšanas - viņa mani pat kaktā stāvēt ielika. Lieta bija par soliem. Neviens negribēja sēdēt priekšējā solā. Bet skolotāja tur ielika mani sēdēt un vēl citas sliktākas skolnieces. Es neko neiebildu un vēlāk vēl sāku lielīties, ka mums pirmā solā ir ļoti labi - mēs visu redzam, ko skolotājs rāda uz tāfeles, vai uz kartes. Vienā pirmdienā mūsu sols atradās priekšpēdējais aizmugurē. Citas meitenes sprieda, ka apkopēja ir mazgājusi klasi un solus sajaukusi. Mēs, pirmā sola meitenes saķērāmies un pārcēlām solu atkal priekšā. Pārziņa meita Žeņa aizskrēja uz dzīvokli un pasūdzēja mātei. Māte atnāca un sabļāva uz mums un ielika kaktā. Un solu lika zēniem atcelt atpakaļ. Nu ienāca cita skolotāja un prasa, kāpēc mēs stāvam kaktā? Mēs viņai pastāstījam un es pasūdzējos, ka es aizmugurē nekā neredzu, jo priekšā sēž lielāki par mani. Rezultātā iznāca, ka mūsu solu nolika no priekšas otro. Tā nu viņš tur arī palika.

Nakošā rudenī, kad taisījos jau 5. klasē iet Viļakā, es šujot spilvenu drānu sāku raudāt. Māte izbrīnījusies man jautāja: "Kāpēc tu tagad raudi?" "Tu nezini, mam, cik man tur ir grūti". "Nu, tad neej vairs" māte priecīga palēcās. "Nē, mam, es iešu gan, lai ir grūti."

Pārējās meitenes, kas bija no Viduču skolas pārgājušas uz Viļakas skolu mācīties, skolu atstāja jau pirmā ziemā. Līdz pavasaram vēl bij palikusi Logina Emīlija, bet otrā ziemā arī tā vairs nenāca. Es vienīgā beidzu 6 kl. pamatskolu. Nākošā 5.klasē un sestajā klasē vairs tādu nepatikšanu nebija. Tad jau arī es biju savs skolnieks.

1924.g. Viļakā, 5. klasē. No kreisās uz labo pusi. Pirmajā rindā: Vilma Koka, Tekla Augustāne prec. Lebedeva, Melānija Medne prec. Martuzāne.
Otrajā rindā: Ženija Bruno-Brants, Anna Augustāne, Ženija Apine

Es gribu tālāk mācīties
Beidzot skolu, kā parasti tas ir, arī mēs meitenes spriedelējam, ko tālāk darīsim. Abas māsas Augustānes noteikti gribēja braukt mācīties uz Rēzekni un iestāties pedagoģiskā skolā, jo viņu māsa Anna arī to bija beigusi. Bruno-Branta Žeņa ies uz Rīgu un stāsies tur kādā vidusskolā, bet Apiņa Ženija taisījās projām braukt no tumšās Latgalītes uz Kurzemi. Tā spēlēja jau jaunkundzi, pirka kleitu drēbi un deva šūt vislabākajai Viļakas šuvējai, modi izvēlējās no modes žurnāliem. Ženijas iedomība man "ķērās" pie sirds. Es, viņai nezinot, viņas atmiņu kladē ierakstīju tādus vārdus: "Mīļā, Ženij, tagad tu priecājies, ka aizbrauksi no savas dzimenes un no savas bērnības, kur bezbēdīgi esi skraidījusi basām kājiņām. Bet kādreiz tu to atcerēsies ar nožēlu, kā mūžam zudušu un neatgūstamu…" Kad jau Institūtu biju beigusi un strādāju par skolotāju, saņēmu no Ženijas vēstuli. Viņa rakstīja, ka nejauši esot savā atmiņu burtnīcā atradusi manus vārdus. "Un tā raudāju, tā raudāju..."

Es vēl nekā nemācēju teikt par savu nākotni. Man vispirms bija jāpārvar milzīga barjēra - vecāku protests. Protams, noteicējs bija tēvs un tikai ar tēvu man jāizkaro uzvara. Panācu, ka tēvs piekrita un mani apņēmās pavadīt uz Rēzekni, jo es nekur tālāk par Viļaku nebiju bijusi un vilcienu nebiju redzējusi.

Mani aizveda ar zirgu uz Punduru dzelzceļa staciju. Tēvam tā puse, kā likās, bija pazīstama. Viņš ar zirgu iebrauca pie viena saimnieka. Tas saimnieks pastāstīja, ka pāri upei nava tilta, tikai kādas laipiņas esot pārsviestas, nu, gan jau pāriešot. Ar zirgu vispāri neesot ceļa uz staciju. Ja grib braukt ar zirgu līdz stacijai, tad jābrauc atpakaļ un jāmet 6 km liels līkums. Tēvs to negribēja. Tā, ka vilciens uz Rēzekni gāja agri no rīta, mēs ceļā devāmies naktī. Bija tumša nakts, apmācies un smidzināja sīks lietutiņš. Tā bija šaura taciņa pa upes līci un man bija bailes, ka mēs netīšām ieiesim ūdenī. Gāju un lūdzu Dievu, ka pavērtos debesis kaut uz īsu mirkli, lai varētu ieraudzīt laipas. Un, tavu brīnumu, tieši pie laipām paspīdēja mēness un bija redzama upe un pāri tai samesti tādi koki mieta resnumā. Nezinu, vai pa tumsu mēs būtu varējuši pāriet, bet nu droši pārgājām. Tālāk bija krasts un cieta zeme. Bija redzamas jau stacijas ugunis. Rezeknē satikāmies ar māsām Augustānēm. Anna bija sameklējusi jau istabiņu, kur arī es varēšot dzīvot, ja tikšot pieņemta skolā. Tā, ka eksāmeni bija paredzēti veselu nedēļu, tēvs brauca tūliņ atpakaļ uz mājām, iepriekš norunājis, kurā dienā es būšu brīva un braukšu uz mājām, tad viņš atkal turpat mani sagaidīs.

Pie uzņemšanas man laimējās, jo nebija konkursa. Tikai Augustāne Tekla netika uzņemta, jo viņa bija slimojusi ar galvas karsoni un atzīmes arī bija vājas.

Atpakaļ ceļā man bija nepatīkams pārsteigums. Tēvs stacijā pretī nebija. Vilciens Punduros pienāca agri no rīta mazā gaismiņā. Es tūliņ steidzos pa zināmo taciņu projām, bet pienākot pie upes nobijos. Pa to nedēļu bija bijušas lietus gāzes un upe bija tā pārplūdusi, ka otra krasta nevarēja redzēt. Ko lai daru? Pastāvēju nobijusies un gāju uz tuvākām mājām padomu lūgt. Tanī mājā satiku kādu sievieti, tā teica, ka viņiem laivas neesot, lai es ejot uz nākošām mājām, tur laiva esot un mani pārcelšot, viņi gan esot krievi, gan sapratīšot. Ar to saprašanos nu tā nekas, bet kas gan tā par laivu? - Tāda silīte... Arī airu nebija. Ar vienu koku badīja, badīja uz vienu pusi un uz otru pusi, bet straume tik nes to "laivu" pa straumei projām. Ar mokām izdevās piegriest otram upes krastam. Ieraudzījusi cietu pamatu, norāvu apavus un lēcu no laivas ārā uz krasta, vēl sagrābu kabatā atlikušos santīmus, sabēru cēlājam saujā. Man bija jāskrien pa pļavu atpakaļ uz zināmo taciņu, bet nu es varu skriet ar prieku, tikusi no briesmām vaļā. Paskrējusi gabalu, ieraudzīju, ka pretī nāk tēvs. Es biju ārkārtīgi laimīga, apķēros tēvam ap kaklu. Teicu - tēt, mani uzņēma skolā, tagad es varēšu braukt mācīties. Tēvs saka: "Tā, ta tā, bet es pārdomāju citādi. Kas tur man būs par labumu, ka tu mācīsies? Mani māte nemācīja, bet es tāpat dzīvoju un ne sliktāk kā citi" Par tēva tādu atbildi biju nepatīkami pārsteigta. Sakoncentrēju visas savas runas dāvanas un metu tēvam pretī - "Kā tu tēt, runā - tevi māte nemācīja, tu mani nemācīsi un es savus bērnus arī nemācīšu, tā mēs latgalieši visu mūšu smaksim tumsībā. Visi mums ar pirkstiem rādīs - glupie latgalieši. Bet labāk norunāsim tā - tu mani laidīsi tagad pedagoģiskā skolā un es savus bērnus vadīšu augstskolā". Tēvs pagrozīja galvu un noteica: "Gudri gan tu runā. Nu es vēl padomāšu."

Mana pirmā mīlestība
Es nesapratu, kāpēc mani - bērnu, vajadzēja ņemt līdzi uz linu malšanas un griešanas talku pie Rubartiem. Laikam tā bija Viktera ietiepība. Viņš bez manis negribēja iet par sauju laidēju mašīnā. Es jau viņam biju kā "adjutants" - kur viņam nepatika, tur "pagrūda" mani. Arī šoreiz viņš cerēja, ka mani norīkos savā vietā pie sauju laišanas un pats varēs pasēdēt siltajā rijā, kur sievietes taisa saujas un vēl varēs noklausīties, ko viņas runā. No sākuma viss gāja ritmiski, mē saujas laidām pārmaiņus. Tad viņš sāka izpalikt, kādam no maniem līdzjutējiem tas nepatika un tika ierosināts, ka man jāiet uz istabu gulēt. Mani aizveda uz istabu un Rubartu māte mani apguldīja sava jaunākā dēla gultā. Rītā vēl Rubartu māte mani "pagodināja" par savu vedekliņu. Viņas Saša atnācis no rijas, paskatījies, ka viņa gultā guļ meitene, esot noteicis: "skaisti guļ, nevajag traucēt" un aizgājis gulēt citā gultā.

Pēc tam sekoja mani pamtskolas gadi. Sakarā ar kara laiku, man skola iekavējās. Kad beidzu 6.kl., man jau bija 17 gadu. Tāda pusjaunkundze jau biju. Uz Jāņiem mūsu mājās bija maza līgošana. Saška atnāca uz mūsu mājām ar lielu dārza rožu pušķi un mani apsveica ar skolas beigšanu. Tādu uzmanību neviens man nebija izrādījis. Protams, ka man tas ļoti patika. Te jāpiezīmē, ka Saška ļoti mīlēja puķes un viņu dārzā auga rozes, kādu citos dārzos nebija. Rozes bija smaržīgas ar lieliem kupliem rozā ziediem. Mēs arī aprunājamies. Es gan toreiz ar puišiem nemācēju runāt, labi ja pateicu "jā, jā", bet viņš teica, ka manās kristībās viņš jau danci griezis ar jaunkundzēm, jo par mani esot vecāks 15 gadus. Tanī laikā viņš balotējās pagasta valdē un tika ievēlēts pat skolu valdē kā pārstāvis no Viļakas pagasta, lai gan pats viņš skolā nebija gājis nevienas dienas. Ko viņš mācēja, tas bija iegūts pašmācības ceļā. Priekš manis viņš bija tikai kaimiņu puisis, kas man simpatizē.

Augusta mēnesī Rubarti rīkoja katru gadu apiņu šķinamo talku - vakarēšanu. šoreiz uz talku bijam ielūgti mēs ar Vikteri un citas Aizgalīnes meitenes. Darbu beidzot, Saška izgāja mani pavadīt. Mēs nostājamies pie dārza stūra. Tā bija vasaras nogales mīlīgi silta un krēslaina nakts ar zvaigžņotām debesīm. Es biju piespiedusi galvu viņa krūtīm un skatījos ar labsajūtu zvaigžņotajās debesīs. Bet, kas tad tas!? Kāds nesmuks pieskāriens... Viņš mani... mani... pavest grib!? Un es viņu... ceļu pie zvaigznēm debesīs... Viņš mani... pazemo... viņš nelietis!!! Un grūdu viņu ar abām rokām no visa spēka, tā, ka viņš atsitās ar muguru pret sētu. Tā nožvakstēja visā garumā. Pati pagriezos, lai skrietu projām. "Projām!... projām... un nekad vairs šeit!..." Bet ar kājām nevaru aizsniegt zemi, vai kājas kļuvušas par īsu, vai zeme par tālu. Plātu rokas pa gaisu un kunkuroju. Nevaru paskriet, kājas pinas zālē un tumšs. Nevienas zvaigznes vairs. Kur te tādas grambas gadījušās vienā ceļa pusē un otrā. Vienmēr klūpu uz vienu pusi, otrreiz uz otru. Beigās esmu mājās, iekrītu savā gultiņā un ļauju asarām vaļu.

Rītā uzceļos atvieglota un skaidra. Paldies Dieviņam, ka nav nekas tāds noticis. Tagad savas domas koncentrēšu par skolu. Man ir tā, kā Plūdoņa "Atraitnes dēlam". Gribas iesaukties: "Es kāpt gribu kalnā visaugstākā!" Vai uzkāpšu, vai nē, bet par rāpuli nepalikšu...

Pēc nedēļas ar tēvu biju Viļakā. Pa gabalu redzu, viņš sēž ar manu tēvu mūsu droškā. Man jāiet pie tēva pajautāt, vai nebrauks jau mājās? Uz viņu es nepaskatījos, galvu pagriezu uz citu pusi.

Ziemā tomēr viņš iegriezās pie manis Rēzeknē - atvedis no tēva man naudu, lai tā nav pa pastu jāsūta un viņam iznācis braukt dienesta darīšanās. Tā iznāca, ka dusmoties vairāk neiznāca. Un vienreiz viņš piesolijās mani sponsorēt, tikai ar vienu noteikumu, ka pēc skolas beigšanas es apsolot ar viņu precēties. Tādas saistība mani biedēja. Es teicu. ka negribu viņu krāpt un neko neapsolu, jo nezinu kā es toreiz domāšu un jutīšu, pēc 5 gadiem. kad būšu skolu beigusi. Pagāja vēl divi. Vasaras brīvdienās vienreiz tēvs no ciemiem pārnācis man stāstīja, ka ciemā esot stāstīts, ka Saška draudzējoties ar Valujeva meitu Jadzi un rudenī noliktas kāzas. Es vienaldzīgi noteicu - "lai viņi precas".

Arī tāda var būt greizsirdība
Vienreiz Saška mani saticis, sāka interesēties par Valujeva Jadzi. Es sapratu, ka viņš grib no manis dzirdēt manas atsauksmes, jo Jadze bija mana skolas biedrene. Protams, viņš grib dzirdēt tikai labu un tikai labu es nolēmu viņam "uzpūst", lai gan manā skatījumā viņa nebija laba - lielīga un aizmugurē aprunāja citas meitenes. Viņš nezināja, ka es zinu par viņu attiecībām, tāpēc sāku melst visādas labas īpašības, kas viņai piemīt. Viņš uzmanīgi sāka klausīties, tas mani pamudināja vairāk labumu uzpūst, jo kaut kur sirds dziļumos jutu greizsirdību.

Rudenī patiešām viņi apprecējās. Viņiem piedzima dēls. Toreiz Saška droši vien bija laimīgs ar savu jauno (viņa bija 2 gadus jaunāka par mani) sieviņu un viņu lutināja. Kad es beidzu institūtu, viņi jau bija izšķīrušies. Jadze paņēma dēlu un aizgāja pie tēva atpakaļ. Pēc tam viņa aizgāja uz Jaunlatgali strādāt kantorī. Saška palika atkal vientuļš. Pēc tam, kad es dzīvoju Guravā un gaidīju norīkojumu uz skolu, Saška sāka nākt pie mums. Saticis mani sāka žēloties par savu sievu, ka tā atstājusi viņu. Es tā izmetu, ka es gan tā nebūtu izdarījusi. Saška to laikam uzņēma, kā dziļu līdzjūtību. Nākošā reizē atnācis viņš man teica: "Miles j-dz. vai mēs nevarētu atjaunot veco draudzību?" Man jau viņš bija apnīcis un es domāju, ko viņš vēl iedomājās? Tāpēc strikti pateicu: "Ja es nebiju diezgan laba, kad Tu precējies, tad tagad Tu neesi pietiekoši labs, lai es ar Tevu draudzētos. Ludzu nenāc vairāk pie manis." Viņš apsviedās iet projām, bet es paskatījos, ka viņa gaitā kaut kas savāds. It kā steigtos, bet mīņājās uz vietas un kājas metas krustā...

Es nedomāju, ka viņam šoreiz būtu kādi slikti nolūki. Vienīgi pie manis cerēja atrast glābiņu no vientulības. Varbūt es biju rupja tā noraidīdama, bet es n eesmu nekāds ielāps ar ko salāpīt citu neizdevušos dzīvi.

Kādreiz viņš man teica: "Milij, tu biji savāda meitene, pavisam citāda kā pārējās meitenes. Tevi ir grūti saprast. Un es neesmu varējis saprast".

Valsts Rēzeknes Skolotāju Institutu beidzot
Pēdējā pavasarī uz Lieldienu brīvdienām laižot, klases audzinātāja noteica, ka mums būs vajadzīga vēl nauda papildus izdevumiem sakarā ar izlaiduma svinībām - apmēram 20 lati. Kad to pateicu tēvam, viņš novaimanāja: "Vai, kur es tos ņemšu, man vairs nav ne lata pie dvēseles". Laikam viņš bija to prasījis Dominikam. Kad ienācu istabā, redzēju, ka Dominiks sit ar kāju pret grīdu un brēc: "Viņa nebeigs skolu, par velti tu viņai naudu dod. Viņa nebeigs, nē! Mani tev vajadzēja mācīt, es tavs gudrākais bērns..." "Dominik, apdomā, ko tu runā, kad tu gāji skolā, man toreiz bija jādomā, kā es jūs visus pabarošu. Vai tu vari salīdzināt toreizējos apstākļus ar tagadējiem?" Bet Domeniks nedomāja un naudu arī nedeva. Nākošā dienā tēvs aizgāja uz Slotukalnu un naudu aizņēmās pie Doka. Doks nebija ne rads ne draugs, tikai apzinīgs cilvēks. Viņš bija saņēmis valsts pabalstu par izdarīto savas saimniecības melioraciju. Atdevu parādu, kad jau saņēmu algu. Domeniks bija iecerējis, ka es palikšu viņam par "pelnrušķīti" visu mūžu, jo es biju vienmēr un visiem paklausīga. Tā laikam ir: kas sevi neaizstāv, to uzskata par muļķi.

Uz eksameniem gatavojos un gāju ar drebošu sirdi - ka tikai man nemisētos, lai nepiepildītos brāļa ļaunie novēlējumi... Viss veicās labi. Vispāri - visi eksamenus izturēja, neviens neizkrita.

Pēc eksameniem, kā tas parasti, pārrunājām, kur kurš ies strādāt. Dažas meitenes izteicās, ka noteikti ies uz 6-klasīgu skolu, jo tur ir vieglāk strādāt un lielāka alga. Es teicu, ka man neinteresē ne lielāka alga ne vieglāks darbs, es gribu strādāt savā pusē ar saviem bērniem, jo es zinu, ka tieši viņiem es varu dot visvairāk. Es vislabāk pazīstu viņu apstākļus. Iesniedzu pieteikumu savā apriņķī uz manām mājām tuvāko Kangaru 4-kl. skolu, kur par pārzini strādāja Līna Horne, man pazīstama skolotāja.

Pirmā skola
Pagāja visa vasara, man nekādas atbildes nebija. Tēvs sāka uztraukties un beigās es arī uztraucos, ka rītā it pirmā darba diena un man nav nekāda paziņojuma. Taisījos pirmā dienā iet uz telefonu un prasīt skolu valdei. Tad pienāca Tekle un pasniedza man skolu valdes rakstu, ka Domenikam pastā esot iedots. Cik ilgi viņi to bija noturējuši pie sevis, tā es nepainteresējos.

Otrā dienā gāju uz skolu. Pirmā diena un pirmā neveiksme. - Skolotāja mani saņēma ar rājienu skolēnu priekšā, ka es esot darbu nokavējusi, viņi jau vakar sākuši mācīties. Es teicu, ka es vakar tikai saņēmu Paziņojumu no skolu valdes. "Kā tas var būt, es jau sen to saņēmu" viņa tiepās. Pasniedza man stundu sarakstu ar atzīmi kādas stundas man jāmāca, nemaz neprasot, ko es gribētu. Tūliņ jāiet klasē un jāpasniedz stunda. Es tā bez gatavošanās nebiju gājusi, tāpēc jutos neomulīgi, bet saņēmos un sāku strādāt. Un labi vien bija.

Pavasara pusē iebrauca inspektors. Es jau pieradusi, ka stundas vēro, nemaz neuztraucos. Pēc stundām, kā nācu no klases, tā taisni iegāju savā istabiņā. Pēc laiciņa pieklauvēja Horne un teica: "Nāc, inspektora kgs grib ar tevi runāt!" Es nodomāju, laikam gan kautkas nelabs būs viņam sakāms. Iegāju apsēdos, bet inspektors man nekā nesaka, tikai Horni strostē, ka viņa vienu dziesmu visu laiku mācījusi un tā dziesma pamatskolniekiem nepiemērota esot. Nu, viņas strostēšanu beidza, bet man nekā nesaka. Tad, es pati uzrunāju inspektoru: "Inspektora kgs, es gaidu jūsu vērtējumu par manu darbu. Es strādāju pirmo gadu un, protams, bez kļūdām neesmu." Inspektors atbildēja: "Nekādas kļūdas es jūsu darbā neesmu novērojis, strādājiet vien uz priekšu tā pat." "Paldies!" es pateicu un, protams, nopriecājos, jo tieši tas mani cēla Hornes priekšā. Vēlāk viņa bija citām skolotājām teikusi, ka es kā skolotāja gan esot laba, bet kā cilvēks... kāds es varēju būt Cilvēks, ka viņa mani neuzskata kā cilvēku.

Kā vēlāk uzzināju, ka palīgskolotāji viņai mainās katru gadu. Arī es pavasarī iesniedzu lūgumu mani pārcelt uz citu skolu. Varbūt viņa tieši to bija vēlejusies, cerībā, ka atsūtīs kādu vīrieti. Vai es vainīga, ka viņa izgrabējusi vecmeita, bet es vēl jauna un svaiga. Viņa atļāvās mani nosaukt par cūku gani. To bija uzrakstījusi uz zīmītes un man pasniedza, teikdama, ka atradusi uz klases galda. Kā vēlāk noskaidroju, nekādas zīmītes uz galda neesot bijis. Sapratu, ka tas ir viņas pašas darbs, tikai rakstīts gan bija ar citu roku. Es pat neuztraucos un neko par to nepieminēju. Skolnieki bija manā pusē un tas viņai visvairāk grauza sirdi.

Uz Rīgu pie ārstiem
Vienreiz klasē bija tvans un es ierosināju aiziet uz mežu. Tas bija paredzēts apkārtnes mācības stundā. Mēs gājām, kur tuvāk mežs uz Pīteru mājām. Man ceļā sāka salt kājās un sākās lēkme. Es teicu skolniekiem: "Bērni, es nevaru tālāk paiet, ejiet vien jūs vieni paši. Es pagaidīšu šeit mājās. Ilgi nepalieciet un atpakaļ iedami, ienāciet pēc manis." Pīteru mājās kurējās krāsns. Es apsildīju kājas un man palika atkal labi. Tā es novēroju, ja kājas salst, man ir sirds lēkme, kad kājas apsildu - pāriet. Tā pienāca atkal vasaras brīvdienas. Tagad es noteicu "Braukšu uz Rīgu un iešu pie visiem ārstiem pēc kārtas, kamēr kāds man pateiks ko ticamu, kas man vainas."

Vispirms iegāju pie viena ārsta, bet viņš tāpat kā citi man piešķīra Baldriāna pilienus. Eju tagad sadrūmusi pa Marijas ielu un skatos. Te viena liela šilte: Dr. med. Ķiršs iekšējās un sirds slimībās. Apstājos un teicu Jānim: "Iesim pie šī ārsta." Jānis tik norūca: "Davai, davaj!" Iegāju, skatos. Uz sola sēd tikai žīdi, kādi 7. Es atsēdos uz sola gala un prasu: "Vai ārsts pieņem?" "Jā." "Vai iekšā ir?" "Jā." Kad pacients iznāca, viens no žīdiem prasa: "Jūs no laukiem?" "Jā." "Tad ejiet jūs, mēs varam pagaidīt." Es paņēmu no somiņas slimo kases grāmatiņu un eju pie ārsta. Tas ieraudzījis manu grāmatiņu uzreiz ierunājās: "Es uz slimo kases nepieņemu." "Cik maksās vizite?" "10 latu." Es samaksāju un tūliņ man prasa - kas jums vainas. Es pastāstīju savu slimību un ārsts man pavēlēja noģērbties un nostāties pie aizkara sienas. Vēl noteica, lai es neuztraucoties, viņš nodzesīšot uguni. Es jau neesmu no bailīgajām un šoreiz no ārsta arī nebīšos. Viņš nodzēsa uguni un no otras puses paspīdēja gaisma. Es paskatījos, ka es cauri spīdu visa kā no stikla. Patiešām man sirds salēcās. ārsts nāk man klāt un saka: "Es teicu, lai jūs neuztraucaties, bet jūs uztraucaties." Es teicu: "Tūliņ pāries, es protu savaldīties." Un patiešām, sirds tūliņ sāka normāli iet. Viņš pielika šēmu pie sirds un tūliņ izdzēsa rentgenu un iededza lampu. "Jums sirds ir nedaudz paplašināta, bet ar tādu sirdi lielākā daļa cilvēku dzīvo." Es jautājoši paskatījos viņā. "Bet jums ir stiprā mērā mazasinība. Reizēm nav kas sirdi dzen un sirds iet brīvgājienā, tāpēc jums ir tāda sajūta, ka tūliņ mirsiet. "Es jums zāles nerakstīšu, jūs ejiet pie sava ārsta, lai viņš raksta zāles uz slimo kases rēķina pret mazasinību."

Es biju visiem žīdiem ļoti pateicīga, tiem, kas mani ielaida bez kārtas pie ārsta un arī ārstam par ticamu diagnozi un gudru padomu.

Es brīnos, kā ārsti nevarēja saprast, ka es slimoju ar mazasinību. Tik vienkāršas slimības un manuprāt viegli atklājamas slimības. Es taču gāju pie vairākiem ārstiem laukos, arī pie apriņķa ārsta, un Rīgā pie ārstiem, bet neviens par mazasinību i nepieminēja. Viens vēl mani izsmiedams teica: "I nenomiri?" Es toreiz tik nikni paskatījos uz viņu, ka viņš pat sarāvās.

Atbraukusi mājās, es tūliņ gāju pie Viļakas ārsta Mozikina. Teicu, lai viņš izraksta zāles pret mazasinību. Viņš izrakstīja 1 pudeli tonikuma un 2 tāfelītes hematogena. Es tās izdzēru, bet labuma nekāda. Gāju vēl, lai raksta vēl. Viņš teica tā: "Tagad ir kara laiks un zāļu nekādu nav. Ja gribat dzīvot, atteicieties no darba." Es gribēju dzīvot un atteicos. Un patiešām, kopš atteicos, vairs ne reizes tādas lēkmes nav bijušas. Tagad jau nodzīvoti 87 gadi. Patiešām garš mūžs. Un dzīvības eliksira man vēl ir diezgan. Man nav nekādas slimības, tikai šādas tādas nelaimītes. Varbūt gan arī tās ir ar vecumu saistītas, piemēram, mana slimā acs. Sirds un plaušas veselas, kustības brīvas, tikai spēka maz. Dzirdu labi un ar 1 aci redzu arī. Toreiz es to necerēju, ka tik ilgi varu nodzīvot. Man bija tikai 35 gadi un es domāju, ka man tik jaunai jāatstāj šī skaistā Dieva radītā pasaule. Jā, tieši dabā es saskatīju

Rēzeknē ticība mācību mums mācīja gudri mācīts garīdznieks doktors teologs Julijans Miglinieks. Doktora grādu viņš bija izpelnījies studējot Vācijā. Toreiz mums programmā bija - par Dieva būtību. Viņš parasti aizvērtām acīm mums gudri un plaši stāstīja par zemes un debess Visumu un par to attiecībām ņemot to kā pierādījumu par Dieva esamību. Bet, beigās viņš pateica: "Jo tālāk studē Dieva būtību, jo lielāka neticība ronas." Nu, to gan viņš, kā garīdznieks, nedrīkstēja teikt, lai arī viņam kā cilvēkam brīžiem rodas cilvēcīgas vājības. Vēlāk man stāstīja, ka viņš esot neglābjami bijis iemīlējies vienā jaunākas klases meitenē Tīdemanī. Tā gan teikusi: "Man vajadzīgs tāda nāves kandidāts!?" Miglinīks bija sīks garš - patiešām slimīga izskata cilvēks. Savai iemīļotai teicis: "Ja tu man dotu savu piekrišanu, es tūliņ nomestu šīs melnās lupatas"...

Ar Miglinieku man pēdējā ziemā iznāca tāda domstarpība. - Man bija nozīmēta praktiskā stunda reliģijā 2. kl. pamatskolā. Temats - Otrā Dieva bauslība. Es sarakstīju konspektu, Miglinieks to parakstīja un nozīmētā dienā visi gājām uz p-skolu. Kā hospitanti man bija: pasniedzējs Miglinieks, Sīmanis - skolnieks no mūsu klases un Gailīte - arī no mūsu klases.

Es biju možā garastāvoklī un aktīvi iesāku stundu. Arī skolēni man droši un aktīvi atbildēja. Stunda ritēja pēc konspekta. Te... viens skolnieciņš iejautājās: "Lūdzu, skolotāj, kāpēc Dievs radīja čūskas?" Tas nu nebija uz manu temātu un es varēju arī neatbildēt, bet domāju, ka īstam skolotājam vienmēr ir jāatbild. Bet kāpēc gan radīja čūskas? Par čūsku indi toreiz vēl nekas nebija zināms. Zinājām tikai to, ka čūsku kodieni ir ļoti sāpīgi un reizēm pat nāvējoši. Man galvā iešāvās kādas luterāņu dziesmas vārdi: Dievs labi dar ko darīdams... Bet ko tad labu ir gribējis Dievs, čūskas radīdams? Te man atmiņā pavīdēja tās daudzās ganu gaitās pavadītās vasaras ar tēva ganāmpulku pa valsts mežu. Vasaras vidū gandrīz vai katru dienu man iznāca ar čūsku sastapties, bet nekad un nevienu reizi čūska man netika iekodusi. Tāpēc, ka es no čūskām ļoti sargājos. - Tātad no čūskām jāsargās... Un man jau atbilde ir gatava: Dievs čūskas radīja, lai pasaulē būtu labais un ļaunais. Lai no ļaunā mēs sargātos un labo cienītu.

Bērni, mežā nav tikai čūskas... Mežā vēl ir daudz putniņu, kas skaisti dzied... Mežā ir puķītes, kas zied un smaržo. Mežā vāl ir daudz saldu ogu: meža zemenes, avenes, mellenes. Cik daudz ir par ko priecāties! Bet no čūskām ir jāsargājas.

Ar savu stundu biju apmierināta, domāju, ka tā man ir izdevusies, bet, kad pēcpusdienā klasē sanācam uz apspriedi, Miglinieks jau klasē ienākdams uz mani pameta bargu skatu. Teica: "Ko tu esi putru savārījusi?" Es izbrīnījusies uzcēlos un jautāju: "Ko tad es esmu izdarījusi?" "Kā tu skolēnam atbildēji uz jautājumu?" Es atkārtoju atbildi. "Tas nav pareizi!!" "Kā tad man vajadzēja teikt?" "Vajadzēja teikt, ka Dievs visus dzīvniekus ir radījis labus, bet viņi, tas ir čūskas, savas brīvās vaļas dēļ tādas ir palikušas." Miglinieks par stundu ielika atzīmi 3. Seimanis teica, ka es stundu esot vadījusi kā īsta skolotāja. Arī par negaidīto jautājumu neesot apjukusi un veikli skolniekam atbildējusi. Viņš manu stumdu novērtējot par ļoti labu. Gailīte teica, ka arī viņa manu stundu atzīst par labu. 3 + 5 + 4 = 4.

Es vēl tagad domāju, kā tas varēja būt, ka Visuvarenais Dievs radīja labu, bet iznāca slikts? Vai tad viņš ir brāķi radījis? Ja viņš radīja labu, tad labam bija arī jābūt. Dievs nav brāķdaris. Tad mūsu senči ir bijuši ticīgāki un nav nolikuši Dievu par brāķdari. Tautas pasakās Dievs nav radījis čūskas, bet to ir izdarījis velns, kas vienmēr ir gribējis ķēmoties Dievam līdzi.

Vienreiz Dievs saplēsis liepu lūkus (varbūt gribēja vīzes pīt). Tad tā kā blēņodamies, sagriezis lūkus mazos gabaliņos, sagrābis klēpī un iemetis upē teikdams: "Lai top zivis!" Cilvēki vēlāk ēduši un slavējuši Dievu par garšīgo ēdienu. To dzirdot velns teicis: "es arī radīšu." Velns paņēmis striķi, sagriezis pagaros gabalos un izmētājis pa brikšņiem un zaru čupām. Tā radušās čūskas. (tautas pasaka)

Šo pasaciņu man stāstīja viena tantiņa, kad es vēl cūkas ganīju. Pasaku grāmatas pie mums vēl nebija atnākušas.

Mans tēvs bija ticīgs cilvēks, bet man viņš teica: "Meit, nekādu velnu, ne ļauno garu pasaulē nav. Viss ļaunums nāk no sliktiem cilvēkiem. Nekādu biedinātāju arī nav. Bailes rodas pašā cilvēkā. Ja cilvēks bīstas, vienmēr viņam liekas, ka kāds viņu biedē Ja tu bēgsi, vienmēr liksies, ka kāds tev dzenas pakaļ.

Ceļš uz Gūravu gāja caur tumšu gāršu. Daži stāstīja, ka gāršā ir biedinātājs. Man vienreiz iznāca iet tieši pusnakts stundā. Apmēram vidū gāršas sāka šņākt un čabēt lapas. Es apstājos un vēroju - kur ir tas "biedeklis". Vēja vēsma pārgāja pāri koku galotnēm un atkal palika viss klusu. Te nu bija biedinātājs - vējš apšu lapās.

Mans tēvs arī neticēja nekādiem pūšļotājiem, vārdotājiem, kā tagad to sauc, zemes ārstiem. Viņš teica, ka tas, kas tiem tic, grēko pret pirmo Dieva bausli.

Bet vienu reizi viņu pierunājušas sievietes braukt pie zemes ārsta uz Straniku. Tas ir pagasta otrā malā pie Krievijas robežas. Tas jau bija vairāk kā 20 km tālu. Slima bijusi Razule, kas vēl bijusi 2 mēnešus veca. Viņai bijis padusē milzīga augonis. Bērns brēcis no sāpēm, un vecākiem bērna bijis ļoti žēl. Bijis rudeņa laiks, ceļš izbrukts, dubļains. kamēr aizbraukuši, pagājušas vairākas stundas. Un, tavu neveiksmi... "Ārsta" nebijis mājās. kad māte bērnu iztinusi no drēbītēm, redzējusi, ka augonis ticis vaļā un iztecējis. Bērniņš tagad juties atvieglots un mierīgi gulējusi saldā miegā. Būtu tas burvis mājās un būtu čakarējies ap bērnu, tad teiktu - kā ar roku noņēma!

Vienreiz es dziedāju - Kumeliņ, kumeliņ rotaļas dziesmu un nonākusi pie pēdējā panta:

apstājos. Tad paskatījos uz māti un tai pajautāju: Kāpēc tā līgaviņa raud? Māte atbildēja: "Nu tāpēc, ka vīrs dzer." "Nu, lai viņš dzer, viņš tak atkal naudu pelnīs un vēl vairāk." "Ek, tu vēl esi bērns un nesaproti..."

Otrā dienā tēvs man saka: "Meit, sargies no dzērāja vīrieša. Dzērājs vīrs uz visiem ļaunumiem ir gatavs. Dzērājs var būt zaglis, kauslis, melis, maucinieks un pat slepkava... Sargies no dzērāja vīra!"

Ar tām burvestībām reizēm tā jocīgi iznāk. Es tagad lasu kalendarā (Senču 1995. gadam). Tur ir uzrakstīti dažādi buramie vārdi. Iznāk, ka tie ir parasti vārdi. Tad varbūt tie pūšļotāji skaitīja tos tik klusu tāpēc, lai slimais vai cits kāds no malas tos nedzird un nesaprot. Guravā tāda burve bija mežsarga Moroza sieva. Reiz viņa rieba mūsu suņam čūskas kodumu. Skaitot vārdus jāizdara arī roku kustības, ar vienu roku vai abām ar pirkstu galiņiem viegli izdara riņķveida kustības apkārt sāpošai vietai. Beigās vēl uzšpļauj gaisu 3x uz noriebtās vietas. Laikam tāpēc tos riebējus sauca arī par pūšļotājiem. Mūsu māte stāstīja, ka viena būrēja vai riebēja bijuis viņu pusē, kas vārdus ir izrunājusi skaļi, piemēram:

Mēs visi bērni šos vārdus iemācījamies no galvas un lietojām tos kā joku piemērotā gadījumā. Piemēram, ja kāds sasita kāju vai roku. Kāds no mums tūliņ teica: "es noriebšu" un sāka skaitīt: Lai vārnām... Tā no slimā locekļa uzmanība tika novērsta un "pacients" tūliņ sāka smieties par tādu joku. Neviens mēs to par nopietnu riebšanu neuzskatījām - tikai joki...

Es šo joku pielietoju, kad man bija mazi bērni. Bērnam bieži gadās sasist galviņu uz galda stūra vai arī ko citu. Liela vaina tur nav par ko būtu jāuztraucas, bet bērnam raudāšana. Lai bērns nomierinātos "noriebu" to un appūšļoju un paskatījos smaidot bērnam acīs. Bērns tūliņ apmierinājās un arī sāka smaidīt pretī. Tas ir tāds joks, kas novērš uzmanību no sāpošās vietas. Naivs joks. Nekaitīgs joks. Tas ir daudz labāk, nekā iesist galdam ar dūri, ja uz tā bērns ir sasitis galviņu. Tā tiek ieaudzināta atriebība. Kāda māte man teica, ka viņas puika nepārtrauks raudāt kamēr viņa neatsitīs tam priekšmetam, no kura bērnam ir radusies sāpe. Vienreiz tam puikam viņa tēvs iemeta pa dupsi, kad viņš neklausīja. Vai dieniņas!... kā metās tas bērns tēvam virsū ar abām dūrītēm, sisdams tēvu kā pūcēns. Cik riebīgi to redzēt...

Man bija liels pārsteigums, kad mana pieaugusi meita reiz teica: "Tu, mamma, arī riebi, kad mēs bijām mazi." - ?

Audzināšanā vēl tika pielietoti dažādi pareģojumi. Piemēram, "atmuguriski nedrīkst iet - māte mirs." Kurš bērns gan gribēs, lai māte mirst? Un to tūliņ pārtrauc. Nedrīkst staigāt ar vienu basu kāju un otru apautu - kad vēlāk apprecēsies, vīrs sitīs. Nedrīkst ēst putru no katla ar pavārnīcu - būs vīrs ar līku degunu. Māte vēl teica, ka nedrīkst vakarā atstāt istabu neslaucītu - naktī atnāks Dieviņš, paskatīsies, ka istaba netīra un nenāks iekšā un neiedos savu svētību un labu veselību.