zieds1mazs2.gif (177 bytes) ROOTS=SAKNES zieds1mazs2.gif (177 bytes) Ethnicities zieds1mazs2.gif (177 bytes) Latvians zieds1mazs2.gif (177 bytes) Help

 

 

 

 

 

 

zieds1mazs.gif (257 bytes) Aci pret aci ar vilku

Šīs atmiņas mana māte Melānija Martuzāne dzim. Medne (1908-2003) uzrakstīja 2003. gadā 95. gadu vecumā. Citas viņas atmiņas ir pieejamas lapā "Mana dzimta".

 

 

Adat, meitas, ko adat:
Vilkam zeķes noadat.
Vilkam kājas nosalušas
Purvus, mežus bradājot.
T. dz.

Pagājušo ziemu es pavadīju pie dēla Rīgā. Viņam bija sakrāti divu gadu abonētie žurnāli “Mūsmājas”. Tā man bija patīkama lasāmviela, ko es ar interesi lasīju. Vienā no tiem zooziņās bija sīks rakstiņš par krēpjaino vilku. Tas man uzjundīja atmiņas no tālās bērnības, kad vēl augu tēva līdumnieka ģimenē meža vidū. Vai tad tas nebija krēpjainais vilks, ar kuru es satikos jau 10 gadu vecumā un briesmīgi pārbijos, jo iedomājos to traku suni? Man bija iemesls tā domāt, jo tanī vasarā mūsu pusē bija izplatījusies suņu trakumsērga. Bija sakosti cilvēki un 2 jauni puiši no traka suņa koduma mira.

Māte, mani ganos vadīdama ar cūkām uz tālo papuvi, teica: “ja tu redzi svešu suni – slēpies! Varbūt tas ir traks suns.” Vasara bija pagājusi, neviens traks suns pie mums mežā neiegriezās. Bija jau vēls rudens. Brālis Viktors govis un aitas pa mežu vairs neganīja, bet tepat pa nopļautiem laukiem un mežmalām. Cūkas man vairs nemaz nelika ganīt, tās bija ieliktas aizgaldā nobarošanai. Tā ka es biju brīva, Viktors centās mani pierunāt, lai es eju pie viņa ganos – ganīšot abi govis un aitas. Viņš zinot, kur lazdās vēl esot rieksti. Viņš lazdu pakratīšot un rieksti kritīšot zemē paukš, paukš. Es tos salasīšot un uz celma ar akmeni pārsitīšot un kodolus apēdīšot. Arī uguntiņu kurināšot.

Kad aizgāju, lazdās riekstu vairs nebija, arī ugunskurs pa pusei bija izdedzis, bet Viktoram stipri sagribējās dzert, Viņš teica: - “Es aiziešu uz mājām padzeršos un tūliņ nākšu atpakaļ. Tu pastāvi pie lopiem.”

Kā šodien sevi redzu stāvam diža meža malā pie celma, kur vēl kvēloja ugunskura atliekas un ogles. Man aizmugurē uz pļaviņas gulēja aitas, un govis izklīdušas pa celmiem plūca vēl vasaras jau pabalējošo zāli. Te... redzu no meža iznāk pinkains suns. Tādu garspalvainu suni es biju ciemā redzējusi, tikai šim te tās pinkas bija daudz garākas un nokārušās no galvas pāri acīm uz leju, tā kā viņš uz sāniem mani aiz pinkām neredzēja. Pagājis taisni uz priekšu, viņš man līdzas apstājās triju soļu attālumā. Es sastingu no bailēm. Viņš skatās taisni uz priekšu uz aitām, kas tagad satrūkušās kājās un izstiepušas kaklus blenž uz šo briesmoni un sit ar priekškājām zemi. Pametu acis uz govīm. Arī tās sagriezušas ausis kā lāpstas uz priekšu, uztrauktas skatās šurp-, bet man šis briesmonis vistuvāk. Te... es redzu.. viņš griež galvu uz manu pusi... Viens lēciens un man viss.. Bet kas tad tas?!... Viņš mani ieraudzījis manāmi sarāvās. Viņam tak bailes no manis!... Jākliedz. Un es no savas bailēs sastingušās rīkles izspiedu vārgu “cui!” Ar to arī pietika. Vilks palēcās un sāka aulekšot uz priekšu, uz āboliņa lauku, kur ķēdēs uzsieti ganījās mūsu zirgi. Zirgi to pamanījuši tā spalgi, neparasti iekrācās un metās lēkt uz mājām cik ķēdes atļāva. Man rīkle jau atlaidusies, es sāku no visa spēka bļaut: cui! cui! cui! Vilks tūliņ mainīja virzienu, metās pa labi un iebēga pretī stāvošā mežā.

Kad aizgāju mājās, tūliņ uzmeklēju vīriešus: tēvu un lielo brāli, kas bija jau atgriezies mājās no 1. Pasaules kara. Tiem visu izstāstīju, kas bija noticis un jautāju: - kas tas bija, vai vilks vai kas cits? – Tēvs tā neticīgi pagrozīja galvu un teica: - Vilks nebija, jo viņš neaiztika aitas – Bet Ludvigs strikti noteica: - tas bija gan vilks – zirgu vilks. Zirgu vilki neaiztiekot aitas, bet plēšot zirgus.

Vakarā, kas tēvs zirgus veda uz nakti stallī, mājā ienācis teica – Tas ir gan bijis vilks, jo jaunajam zirgam pārsista ķēde.

Tāda bija mana pirmā satikšanās ar vilku 1918. gadā.

 

Satikšanās ar otro vilku

Arī šis otrais vilks nebija parastais mūsu mežu pelēcis.

Bija pagājuši divi gadi no pirmās redzēšanās ar vilku. Es tagad jau biju pilntiesīga govju gane. Ganīju pa mežu lielāko tiesu viena pati. Vēlāk gan man piebiedrojās kaimiņu gane divas vasaras ar savām govīm. Viņai aitu nebija, bet man aitas bija tā lielā nelaime, kas vienmēr bija apdraudētas un vienmēr jāsargā. Vilki govis neaiztika un govis tiem lielu vērību nepiegrieza. Ja nebūtu aitu, varbūt vilki nemaz klāt nenāktu.

Ganīju Čaumaka dobē viena pati. Te bija laba ganīšana, jo lopi visi turējās kopā un apkārt gulošā purvā neviena negāja. Te bija tāds neliels uzkalniņš kur pašā augšā auga eglīšu pudurīts. No uzkalna stiepās plašs slīpums, pa kuru izklīdušas ēda aitas. Govis bija aizmugurē. Es stāvēju tuvāk aitām un redzu, ka no eglīšu pudura izlec gaišā bēškrāsā vilks un pagriežas lēkt uz aitām. Es tūliņ kliegdama skrienu uz priekšu aizkrustot uz aitām vilkam ceļu. Aitas visas sāk lēkt man pretī un uz govīm. Tikai viens jēriņš, nabadziņš tāds, vismazākais sapinās žagaros un netiek aitām līdzi, paliek tieši vilkam ceļā. Vilks skriedams paķer to savā platajā mutē un aizlec purva malā brikšņos. Ko lai dara. – Kas vilkam mutē, tas ij vēderā.

Vēlāk, kad mācījos Rēzeknes skolā, institūtā 1926.g., mūs skolniekus aizveda uz Rīgu ekskursijā un ieveda toreiz vecajā zvēru dārzā, es redzu te sprostā tāds pats vilks kā tas, kas apēda manu jēriņu. Viņš ir ar īsāku spalvu, tāpēc izskatās sīkāks kā pelēcis un daudz kustīgāks. Pie viņa bija uzraksts “Poļu vilks”.

Tas laikam nesen bija noķerts un ievietots sprostā, jo visu laiku staigāja pa žoga malu skatīdamies vai neatradīsies kāds caurums, kur tikt brīvībā.

 

Mūsu pelēči

Tas ir gan mans personīgais vērtējums, ka pelēkais vilks mežā ir īsts džentelmens, nekad ar savu klātbūtni neuzmācas ganam, bet slepeni nemanāms klimst apkārt ganāmpulkam un raugās uz kuru pusi dodas aitas, tad ar lielu līkumu dodas aitām priekšā, tur paslēpies aiz kāda krūma gaida, kad aitas pienāks pa ķērienam. Tad pēkšņi lec aitu barā. Aitās ir apjukums un vilks tūliņ paķer izvēlēto aitiņu un dodas projām ar laupījumu. Ja vilkam neizdodas izvēlēto aitu noķert, tad tas paņem to, kas ir tuvāk. Tādos gadījumos es, kā gane, skrēju skaļi kliegdama uz notikuma vietu. Bieži vien vilks nobīdās un aizbēga bešā projām. Mans ierocis pret vilku bija mana skaļā balss. Es to arī izmantoju katru reizi pēc vajadzības.

Otrs, no kā vilki stipri bīstas, ir šāviens. To es arī piedzīvoju savās ganu gaitās.

Vienreiz, divatā ar Teklu, mēs aizlaidām uz Zaļo salu pie Klajā purva. Tas bija vistālāk no mājām. Teklai līdzi bija neliels sunīts Tobis. Tas uzgāja vilka pēdas un sāka vilku riet un dzīt. Bet es sapratu, ka vilks grib sunīti ievilināt biezākos krūmos un nokost. Es sāku sunīti saukt pie sevis atpakaļ. Bet parasti suņus no vilkiem ir grūti atsaukt. Beigās Tobis mani paklausīja un sāka virzīties uz manu pusi. Bet, ko domā! Vilks Tobim līdzi arī pie manis nāk. Cik tuvu sev tad tādu “draugu” laidīsi? – Sāku atkal rīdīt: cui! cui! Vilks bēg uz krūmiem un suns tam pakaļ. Tāpat kā iepriekš. Tobi saucu atpakaļ un vilks nāk Tobim līdzi arī pie manis. Tā noņēmāmies ilgu laiku, un nezinu kā tā jezga beigtos, ja tālumā kāds līdzjutējs neizšautu. Momentā vilks pazuda. Es pat nepamanīju kur viņš palika. (Tāpēc es domāju, ka vienīgais glābiņš Vilkavas ciema ļaudīm ir dabūt kādu šaujamo.)

 

Arī tā gadās

Ganījām abas ar Teklu uz Kameņu pakalnīša. Tekla vienā pusē un es otrā pusē baram, pa vidu aitiņas un pa kādai govij. Tekla grib nokārtoties un dodas uz pakalna malu pie meža dīķa. Tas patiešām bija kā īsts dīķis, kurā ūdens nekad neizkalta un lopi tur iekšā negāja, izņemot cūkas, reizēm līda iekšā ieēst cūkaušus, kas tur vietām auga, un karstā laikā papeldēties. Pa dīķa malu auga tāds purva ciets grīslis, ko lopi neēda. Tekla gāja, lai aiz krūma dīķa malā neuzkrītoši izdarītu, kas jādara. Te uz reiz Tekla iebrēcās: ai! Es saku – kas tev tur bija? – Vilks! viņa trīcošu balsi atbild. – Vai tev iekoda? es jokojot prasu. – Nē, aizbēga. Bet es gandrīz viņam virsū uzkāpu. Es apskatīju to vietu un secināju, ka vilks ir pa dīķa malu šļūcis uz vēdera pa grīsli, lai mēs viņu neredzētu. Pa lielo grīsli nošļaukta zāle kā grāvis. Tad aiz tā krūma ir gulējis un gaidījis kad aitas pienāks tuvāk. Bet nu iznācis joks.

 

Pēdējā tikšanās

Parasti vilki nāk no rīta vai priekšpusdienām. Bet toreiz vai nu tam vilkam nebija laimējies iegūt ēdamo, vai kā citādi, ka viņš man piesitās vakarpusē. Vispirms man viņu parādīja govs.

Es redzu, ka govs tā uzmanīgi skatās uz purva pusi. Man priekšā ir eglītes, kam pāri es nevaru redzēt. Cauri arī neredz. Tad es nometos uz zemes un skatījos eglītēm pa apakšu. Patiešām, tā es redzēju ļoti labi. Viens liels vilks soļo tā cēli kā kungs pa purva malu uz to pusi, kur ieklīdušas manas aitas. Es tūliņ skrēju trenkt aitas uz klajāku vietu. Un reizē ar mani vilks arī klāt un jau ķer aitas. Es kliedzot skrienu uz priekšu un satrencu aitas uz klajākas vietas, bet aiz pameža nevar saskaitīt nevarēja, vai kāda vilkam ir paņemta. Man barā bija arvien ap 30 galvām. Teicu Teklai: - Tu griez govis uz tīrummalu, es stāvēšu pie aitām, iespējams, ka viņš atkal nāks. Tu nebīsties, kamēr vien būs aitas, vilks cilvēkus neaiztiks. Un es griezu aitas lai iet uz Liepukalnu, kur bija klaja tīra vieta. Aitas skrēja man pa priekšu un es steidzos viņām līdz. Dažas jau pārskrēja kalnam pāri. Un tās atkal lēca atpakaļ, jo vilks tur jau bija priekšā. Es kliegdama tam pretī. Te viss ir skaidri redzams: vilks skrien aiz aitām arī pie manis. Es apstājos, griežu ar roku rīkstīti sev virs galvas un kliedzu tik skaļi, cik vien var izkliegt. Vilks arī apstājas un skatās uz mani. Aitas visas man apkārt kā miesassargi. Tanī brīdī viņas man uzticējās kā glābējai. Un pareizi. Vilks bija šokēts ka aitas viņa nebaidās un nekur nebēg.

Es iedomājos paskatīties vilka acīs, kas tur ir, vai dusmas? Dusmu es vilka acīs neredzēju. Viņš grieza galvu prom uz otru pusi un viņa acīs pavidēja man pārmetums. Kā nu nē. Man ir vesels bars aitu, bet viņam jāiet tukšā pie saviem neēdušiem bērniem. Es vēl pagriezusies uz māju pusi kliedzu cerībā, ka šoreiz mājnieki mani dzirdēs un atsteigsies man palīgā, jo nu vairs es nebiju tālu no mājām. Zinu, ka tēvam vēl no jaunības laikiem ir kāda veca berdanka. Varētu izšaut un vilku iebiedēt. Nav jau vilks jānošauj. Bet neviens tur mājās par mani nelikās ne zinis.

Savācu visus lopus un dzinu uz Ķinģeļu kaktu tīruma malā. Te redzu, ka vienai aitai no kakla notek asinis. Kurā reizē vilks to ir sakodis es nemanīju. Pietiek! es nosirdījusies teicu. Un Teklai pateicu, ka dzenam lopus uz mājām. Viņa savas govis vēl meža malā varēs paganīt, bet es savējās un aitas dzīšu uz mājām. Iedzenot pagalmā, priekšā gadījās Razule. Tā uzreiz iebrēcās: - trakā, trakā, ko tu dari? Saule vēl gabalā, tu jau mājās laiži! – Es ar dusmām: - Un jūs te laikam visi esat nosprāguši, ka nedzirdat ka kliedzu. Man jau rīkle sāp no kliegšanas, bet jums tas nekas. Tad paskatieties, kur aitai asinis tek no kakla. Vai atkal tur es būšu vainīga?

Uz Razuli toreiz pateicu: - Tagad dzen tu uz mežu lopus paganīt un pakaro ar vilku kā es. Viņš tepat ir, nekur nav aizbēdzis. Razule tūliņ ieskrēja istabā un tur sacēla vētru. Ne jau par mani, bet par sevi – ka viņa lopus vairs uz mežu nedzīs un ar vilku nekaros. Razule vispāri bija bailīga.

Nu gan visi sanāca skatīties. Māte vēl atnesa aitai kaut ko labu padzerties. Aita dzēra, tātad rīkle nav pārkosta. Aita nav jākauj. Man pat nepajautāja, kā tas viss bija noticis. Rītā atkal dzinu ganos, it kā nekas nebūtu noticis. Es vairāk neatceros, ka būtu satikšanās ar vilku. Varbūt vienkārši aizmirsies pa šiem gariem gadiem.

Vilks ārpus mana redzes loka

Tas bija 1944. g. Jānis jau bija paņemts Sarkanajā armijā. Es viena ar bērniem pa mājām. Jutos satraukta. Dzīvoju savā mājā Vēdeniešu ciemā uz Vjadas upes kreisā krasta. Pretī bija Ontīšu saimnieks uz labā krasta, kura mājās bija ciema padome. Vienā rītā atnāk pie manis kaimiņš un tūliņ tā lietišķi jautā “Vai šonakt pie tevis nekas nebija?” – “Nē!” es teicu. – “Vai tu ko nemanīji?” – “Nemanīju gan. Kas tad ir noticis?” es jautāju. “Man pazudusi viena aita, vislielākā ālava. Es gribēju to šodien kaut un vairs nav. Vakar bija un šodien vairs nav.” “Nu, ta joks gan, jums tak māju apsargā 2 strabiteli, ko ta’ tie?” “Varbūt viņi paši...” – “Donat, neapvaino nevainīgus cilvēkus! Tu savārīsi sev tādu putru, ka nezināsi kā no tās ārā tikt. Kur bija tavas aitas? Varbūt vilks ir aiznesis?” – “Man bija zediņu dārzā. Gandrīz 2 metri augsta sēta”.

“Nepaliec smieklīgs, Donat. Vilks tavas aitas nestieps pāri zediņiem. Drīzāk viņš izraks grāvi zem zediņiem un izvilks aitu pa apakšu. Vilks nav muļķis. Tu nevari pat iedomāties, ko viņš var izdarīt. Mūsu pusē reiz izvilka lielo akmeni no kūtiņas fundamenta un pa radošos caurumu ielīda kūtī un nokoda visas 7 aitas, tikai vienu aiznesa projām. Tā vilki parasti dara, ja viņus nekas netraucē. Pie tevis laikam vilkam bija strabiteļu baiļ. Vilkiem ir smalka oža. Ej vēl reizi apskaties savu dārzu, apej visapkārt un papēti pamatīgi. Man aizdomas uz vilku arī tāpēc, ka vakar vakarā pēc saules mans sunīts stipri rēja, kā uz vilku, šeit upes malā. Paskrien riedams un bēg atpakaļ. Es saucu un saucu mājās un nevarēju atsaukt.” – “Vai tu negāji skatīties?” – “Vai tev prāts?! Ko es bāzīšu savu degunu, kur nevajag, kādi tagad laiki? ...Ja tur nav vilks?... Labāk neko neredzēt un neko nezināt.” Beigās tomēr izdevās sunīti atsaukt un ieslodzīt priekšnamā. Kaimiņš aizgāja.

Atgriezās pēc pāra stundām un saka: - “Paldies, kaimiņien, par gudro padomu! Ir jā vilks aizvilcis manu aitu. Izvilkta no dārza pa klēts apakšu. Aizvilkta pa celiņu līdz upei, pāri upei, pa taviem miežiem uz krūmiem un tur mārka malā apēsta. Tikai skelets palicis”.

Tik vien palicis no Arnīša

Ķikutu māja bija ārpus Līzespasta. Tur viņas dzīvoja – māte ar savu jaunāko meitu Ritu. Rita strādāja mežniecībā par grāmatvedi. Viņai bija savs kolektīvs un pa dienu viņa bija nodarbināta ar saviem kolēģiem. Bet māti vienu pa mājām reizēm mocīja vientulības slogs, tāpēc viņa bieži nāca pie manis “izkratīt” sirdi.

Vienreiz, viņa atnākusi kaut ko vīsta kabatlakatiņā un saka: “tik vien palicis man no Arnīša”. Es paskatījos, ka viņai kabatlakatiņā ievīstīts suņa astes galiņš. Man gribējās smieties, bet paskatoties uz večiņu un redzot asaras viņas acīs sapratu, cik viņai tas ir sāpīgi. “Kā tev tas gadījās?” es jautāju. “Es pati viņu izlaidu naktī ārā – taisni vilkam mutē.” Večiņa sāka skaļi raudāt. “Arnīts sāka skaļi neganti riet un skrāpēt durvis. Es domāju, ka sunītim vajag savu darīšanu ārā un atvēru durvis. Sunīts aizskrēja. Pēc laiciņa atveru durvis un saucu Arnīti iekšā, bet Arnīts neatnāca, domāju, ka viņš ir tālāk aizskrējis, bet kad arī vēlāk Arnīts neatnāca, man jau tāda nelaba nojauta piesitās. Rītā pie dienas gaismas gāju ārā skatīties. Pagāju pa meža celiņu un redzu asinis uz ceļa. Tur arī astes galiņš bija.” Vilkiem tāds likums: katru reizi kāds sīkums ir jāatstāj, par zīmi, ka dzīvnieks ir aiznests.

-----

Viss ir uzrakstīts, ka tika piedzīvots ar vilkiem. Varbūt kāds neticīgi teiks “muļķības”! Es neesmu ne rakstniece, ne zinātniece. Man neinteresē fantazēt, es rakstu skaidrus faktus kā to piedzīvoju. Par šo gadu periodu zinātnieki avīzē rakstīja, ka Latvijā vilku nebija, bet es redzēju trejādus vilkus un nevis kaut kur plašajā Sibirijā vai Taigā, bet tepat Latvijā – Viļakas mežos. Un, vilku redzēt brīvā dabā ir kaut kas cits nekā to apskatīt būrī.

Viens man paliek kā neuzminēta mīkla, kāpēc vilks nelēca aitās un neķēra tās, kad atradās tik tuvu man un aitām. Kā viņš varēja savaldīt savu plēsoņa dabu?

 

© Bruno Martuzāns. 2004